Šo rakstu ilgi. Vēl ilgāk cenšos saņemties nospiest publicēt.
Šodien fizioterapeite jautāja cik es sveru, jeb tas, ko ieraudzīju pēc dzemdībām, mani pārsteidza.
Teikt, ka sievietes nedomā par formu grūtniecības laikā vai pēc tās, būtu ne vairāk ne mazāk, kā lišķīgi. Tādēļ teikšu taisnību. Kopš pirmās gaidību dienas manī BIJA domas par to, kas notiks ar ķermeni. Kā nu nē, tas mainījās. Es biju brīnuma priekšā, bet vai tamdēļ man bija mazāk bail? Es taču esmu cilvēks. Āda stiepās, vēders auga. Kā viss izvērtīsies? Vai man būs grūti atgūt formu, un pāri visam, bet kāda tad vispār ir mana forma?
Ja vairums cenšas atgūt ķermeni pirms, mans pirms ķermenis nemaz nebija īsti mans.. Ar to es domāju, es biju savā vienā no augstākajiem svariem. Tā gluži nebija rozīņmaize un sapņu pīne, kurā iekosties. Vēl mazāk vēlējos atgriezties ēšanas traucējumu gūstā un negatīvas ķermeņa uztveres lupatās. Kā man būt?
Es necerēju, ka iznākot no dzemdību nama izskatīšos kā Keita Midltone. Līdzi biju paņēmusi grūtnieču bikses, un gatava tās vilkt vēl vismaz mēnesi. Vai trīs.
Kad ieskatījos nelielajā taisnstūrveida spogulī dzemdību nama tualetē, es redzēju dušu aiz sevis un vēl ko - savu pēc dzemdību ķermeni.
“Ja nezaudēsi lieko svaru trīs mēnešu laikā, tu visticamāk to nezaudēsi nekad.”
“Tas, ka esi dzemdējusi nav iemesls palaisties.”
“Jo ātrāk sāksi strādāt pie sava ķermeņa, ātrāk sasniegsi agrāko.”
Šādi un citādi teikumi tiek dāsni pasniegti sievietēm.
“Es vairs nezinu, kāds ir mans izmērs.” Teicu draudzenei, kad malkojām kafiju un dzesējām mutes sarunās.
“Varbūt ķermenis pats tev parādīs?” Viņa atbildēja kā juzdama to, kas notiks pēc deviņiem mēnešiem.
Todien, stāvot dzemdību kreklā pēc smagāka darba mūžā, es ieraudzīju savu ķermeni. Skaistu. Vēl vairāk. Man nebija ne mazākās vēlmes kaut ko mainīt. Pirmo. Reizi. Mūžā. Saproti pareizi un skaidri, NEKAD man nebija licies, ka manas kājas ir atbilstoša izmēra, gurni adekvāti. Un te es stāvēju.
Spoguļa priekšā izjūtot cieņu pret ķermeni, un tik bezgalīgu mīlestību.
Ar to es nedomāju, ka pēkšņi ieraudzīju vēdera presi vai vēl kādu mistiku un stāsts nav arī par Marvel komiksu cienīgu cīņu par ķermeni pirms. Es pirmo reizi sapratu, ko nozīmē sevi pieņemt. Tas nozīmēja tik lielu brīvību. Kad kādu vakaru vīrs glāstīja manu vēderu, biju tuvu asarām. Šis ķermenis ir patiešām lielisks, ja ir spējis iznēsāt bērnu. Cik man bija žēl, ka biju to pēlusi tik ilgi.
bildēs - pēc dzemdībām dažas stundas, nākamā diena, trešā diena.
4. diena, 8. diena, 11. diena pēc dzemdībām.
Tādēļ tad, kad fizioterapeite man jautāja par svaru, es pirmo reizi mūžā nosaucu skaitli bez rūpēm.
Pēc pāris nedēļām es apguvu vēl ko – iejūtība un mīlestība ir darbības vārdi. Pienāca dienas, kurās atgriezās senie stāsti vieglākā formā. Un es sapratu, ka nav jau tāda finiša vai beigu. Dzīve sniedza man dziedinājumu. Es biju brīva kā nekad no negatīvas ķermeņa uztveres, taču to bija nepieciešams uzturēt.
Par to kā – citā reizē.
Kā dzemdības ietekmēja Tavu sajūtu par ķermeni? Kā juties? Labi, vai tieši pretēji? Abas sajūtas ir labas un cilvēcīgas. Sūtu siltas domas, Zane p.s. Es nezināju cik sveru līdz pat pirmā mēneša beigām. Pierādījums, ka kg nav saistības ar ķermeņa uztveri.