Ikviens cilvēks ir piedzimis ar tieksmi būt vesels. Katrs organisms vēlas būt vesels un meklē līdzsvaru. Emocionāla ēšana, uzkošana visu laiku vai šķietami netikšana galā ar ēdienu – tie ir dūmi. Zem tā slēpjas kāda vajadzība, kas cenšas runāt ar Tevi.
Brīdī, kad apjautu – aiz manām šķietamajām problēmām ar ēdienu stāv pārliecība – es neesmu laba diezgan, viss apgriezās. Pēkšņi kā zvīņas no acīm nokrita – viss, ko esmu darījusi, katra reize, kad sev neticēju bija tādēļ, ka es biju droša, man jābūt citādai, lai sevi mīlētu. Jābūt slaidākai, trenētākai, gudrākai un vēl, un vēl. Tas ir tik zināmi, tik pašsaprotami un tomēr!
Es spilgti piedzīvoju Visuma likumu – ar mums notiek tas, kam mēs ticam. Atskatoties es redzu visus notikumus, kuri man apliecināja manu pārliecību un tas bija pārsteidzoši – cik precīzi tas strādā. Kad nejutos pietiekami vērtīga, atradās kāds, kas mani kritizē un spiež pa īstajām pogām. Kā īsti treneri, lai mēs apgūtu kustības un pieredzi pareizi, droši, cilvēki un notikumi mani mācīja.
Dzīve mainījās pilnībā brīdī, kad apjautu, es esmu laba diezgan. Es biju apjukusi. Tas radīja interesantas atklāsmes – mums patiesībā patīk sava cietēja loma. Varbūt skaļi to neatzīstam, bet ar mazu kaktiņu ir ērti, ja Tev ir šķietama problēma, ko risināt. Jo tad nav jārisina citas lietas, kas notiek dzīvē.
Redzi, kamēr ir ēdiens aiz kā slēpties, Tava dzīve var paiet Tev garām pa īstam. I acis nepamirkšķinot. Tāpēc tas ir būtisks jautājums – Ko Tu darītu, ja par svaru un ēdienu nedomātu? Man likās, ka es zinu, bet tagad es teikšu, ka patiešām mācos dzīvot no jauna. Man ir katru reizi sev jāpajautā – kā rīkojas Zane, ka ZINA, ka ir gana laba? Kā rīkojas cilvēks, kurš vairs nešaubās?
Bija jāveido pavisam jauni ceļi, jauna domāšana. Tas bija tik neierasti, apjaust, ka mani nekas neattur no sapņu īstenošanas. Tik brīvi, tomēr tajā pašā neērti pieredzēt, ka Tavs enkurs nu ir prom. Biedējoši apjaust, ka mēs patiešām pierodam pie savām ciešanām un sāpēm, un nesam tās ar smagu godu, ka prieks. Un tikai stāstām, ka mums tas nepatīk, kaut gan – vai tiešām?
Aiz domām – es neesmu labs gana, slēpjas daudz iemeslu, bet krietni būtiskāk ir saprast, ka Tu esi labs un pietiekams, un uzdot sev jautājumu – kā tieši es dzīvotu, ja sev ticētu? Ja beidzot, beidzot noticētu, ka esmu labs un mīlams?
Jo Tu esi, mans Draugs. Tu tik ļoti esi.