Zaudēt svaru līdz Ziemassvētkiem, jeb kā es atgriezos pie sakarīgiem ēšanas ieradumiem?
Gara, slaida auguma, gaišiem matiem. Vienkārši skaista. Mana draudzene. Bez ārējā izskata viņai piemita neskaitāmas lieliskas īpašības, bet viena no tām bija, acīmredzams, laba svara noslēpums.
Kad ierados pie viņas, viņa pagatavoja sev maizīti ar desu. Vai desmaizes smērēšana ir gatavošana? Pieņemsim. Lūk. Un viņa stāv, runā ar mani, un ēd to maizi, man šķiet, minūtes septiņas. Vienu mazu maizes šķēlīti ar salami. Pat skatoties uz viņu todien, man gribējās paņemt, nokopt to šķēli uz uzsmērēt vismaz trīs vēl. Ēd taču, cilvēk, mīļais! Bet viņa nesteidzas.
Jā, tāda ir atšķirība starp mani un viņu. Ne tikai matos vai auguma garumā. Viņa ēd lēni, es ātri. Pareizāk, viņa ēd nežēlīgi, pārcilvēciski lēni.
Manu ašo ēšanu pastiprināja bērna ienākšana ģimenē. Lai kā es centos, es nevarēju atslābt vai mieloties kā restorānā, jo ikvienā mirklī manu maltīti var pārtraukt maza bērniņa vajadzības. Visa mana ēšanas sistēma mainījās.
Man bija jāpaēd, un, ja tielētos kā princese, varēju palikt ar vienu kumosu mutē, un desmit savos sapņos. Tā es sāku ēst vēl ātrāk. Es paēdu gaismas ātrumā.
Kas notika?
1. Notika tas, ka vairākas nedēļas jutu diskomfortu vēderā. (Kā ikviens mūsdienu stilīgais cilvēks, es vainoju pārtiku. Dooh. Tas noteikti piens pie kafijas, vaai ne?)
2. Mans vēders pūtās, es jutu smagumu un principā visu dienu es jutu savu gremošanas sistēmu. 3. Es skaidri apzinājos, ka apēdu vairāk ēdot tik ātri!
Kad apsēdos un aprunājos ar sevi, atbilde atnāca. Zane, tu rij, nevis ēd. Tādēļ vēders pūšas, nevis no pankūkām un maizes, vai piena. Es zināju, ka tā ir tiesa, jo esmu pieredzējusi, ka vēders neliek par sevi manīt, ja ēdu lēni un apzināti, pat, ja tā ir ģimenes pica.
Bērns ir bērns, tas ir jauki, bet man (viņa mammai), bija laiks atgriezties sakarīgas ēšanas. Kad dzīve mainās, mēs pazūdam. Ienāk bērns, mainās darbs, uzsāktas mācības. Tie ir izaicinājumi ierastajām praksēm, ritmam, dzīvesveidam. Un tajā visā ir viegli pateikt, man nav laika ēst lēnām, vai mierīgi, vai veselīgi. Bet tā sakot, mēs nododam pašas sevi. Mums var nebūt laiks – kādu laiku. Bet ne visu dzīvi!
Ja mēs tā sakām, tad patiesībā jau esošās prakses nav patikušas, vai pieķērušās. Vai, mums ir galīgi vienalga par sevi un tas jau lūk ir bēdīgi.
Man bija jāsāk mācīties ēst lēnām no jauna. Veselības, un kas zina, svara vārdā. Ar ko apņēmos sākt?
-Atgādinājuma lapiņa pie ledusskapja. Jā, tik vienkārši – kas no acīm prom, no sirds ārā un otrādi. Darbu gūzmā ir viegli aizmirst, kad gribēju ēst lēnāk, tādēļ to pierakstīju. Strādāja uzreiz. No rīta atcerējos to, ko 100% būtu aizmirsusi.
-Nelec augstāk par savu p.kaļu. Jeb reāls uzdevums. Es negaidu, ka ēdīšu visas maltītes lēni. Nē, visticamāk daļu no tām arvien aprīšu, iespējams, pat uz grīdas. Nekas. Bet, es varu ēst lēnāk, nevis lēni! divas reizes dienā, kad mājās ir vīrs. No rīta un vakarā. Lieliski, ar to pietiek.
-Precīzs laiks – gribēju sākt ar 15 minūšu brokastīm, un 20 minūšu vakariņām. Es necerēju, ka ēdīšu 40min katru reizi. Ne uzreiz. (Vai zināji, ka Francijā vidējais vakariņu garums ir 40 minūtes?)
-Paslavēt sevi un fiksēt sajūtas.
Jau pēc pirmajām lēnajām brokastīm es jutos labāk. Well done!
-Iejūtība – tas ir pavisam ok, ka nozaudējam ceļu, aizmirstam savas labsajūtas rutīnas, kapitāli saēdamies našķus un vispār esam cilvēki. Jā, tas viss ir ok, un ar to es domāju – uztver visu vieglāk. Tā ir arī vieglāk atgriezties uz “īstā” ceļa.
Lēnāka ēšana ir zināma prakse, un tomēr aizmirsta. Tā palīdz ne tikai labāk justies, bet dabiski apēst mazāk. Lai izdodas!
xoxo, Zane