Search

Zanīte ēd Makdonaldā


Iedomājies ainu, bērnības atmiņu. Esi ar vienaudžiem un vecākiem pie sāniem pie McDonalds restorāna (khm, restorāna?) un kāri lūkojies uz tur izkārtajām mantiņām, kuras nāk komplektā Happy meals. Visi bērni iegādājas savas maltītes, bet Tavi vecāki lepnumā paraugās un saka, ak, Tu jau neēd Makdonaldā, mans bērns neēd tādas lietas.


Jā, tieši tāda atmiņu aina ir manā prātā.

Pāršķiram lapu, esmu kinoteātri. Nu jau mazliet lielāka. Eju lepni ieķērusies tēta rokā un domāju vai ņemsim popkornu. Bet viņš tā jauki nosaka, Tu jau tādas lietas neēd?




Un es nevaru pateikt, ka zini, ēdu gan. Zini, man tomēr gribētos.

Esmu pieaugusi. Šo to sasniegusi no saviem sapņiem, bet arvien kūstu savā labestībā, pazemībā, vēlmē būt labiņai, un pareizai. Toreiz kino es nebiju spējīga pateikt, ko vēlos, jo man šķita, ka tas sarūgtinātu manus vecākus. Viņi taču par mani tā domā un slavē, tātad, ja būšu labiņa, mani mīlēs.

Un tā mēs pieaugam, esot labiņas. Pareizas. Pazemīgas un piekāpīgas. Izpatik vēlošas. Lai tikai citiem labi, lai visiem viss mierīgi.

Zini, ko es Tev teikšu?

Zanīte ēd Makdonaldu. Zanītei garšo. Un Zanīte beidzot izlēma būt laimīga, nevis pareiza. Un ja arī Tev garšo, tad aizej, paņem sev vienu Happy meal un labāk dzīvo laimīga, nevis tik ļoti sāpīgi pareiza.


#ApzinātaĒšana #ĒdunBaudi #DzīveMīlestībā

0 comments