„Vai vēl māki neizdot sevi pienākumos? Atstāt nedaudz sevis gaisam. Tīram nekā nedarīšanas brīdim. Prāts rausta mani uz visām pusēm, bet sēžu šeit un saku, lai klusē. Es gribu atcerēties pirmdienu, kas ir laiska. Kur es sev esmu pirmajā vietā, kaut arī citu vajadzības ir klātstāvošas.” Raugos uz šiem teikumiem, kas rakstīti pirms trīs nedēļām. Vai es tā jutos? Nu ko, tad tagad mēs visi varam mācīties sevi neizdot nekur. Es nepieminēšu vīrusa nosaukumu, bildes, skaitļus. Tam nav nozīmes. Nozīme ir tikai šim brīdim tagad. Man gribētos pajautāt Tev. Kā šīs likstas ir likušas apstāties tieši Tev? Vai ej tām pāri pa ūdens virsmu ar vieglu humoru, vai tici konspirācijas teorijām, vai uztver viegli, vai tieši pretēji – jūti raizes? Vai varbūt tas nemaz neietekmē tevi tik spēcīgi?
Vai varbūt jūti kopības sajūtu ar visu pasauli?
Zvanu mammai, kura tikai noteic – Tavai paaudzei jau šis ir jaunums. Es saku, jā, tas nudien ir. Man, kā jaunam cilvēkam, kas radis doties uz kino, teātri, pavadīt laiku aktīvi, tas ir jaunums. Cilvēkam, kam taču ir plāni, universitāte, treniņi, klienti. Un es nemaz neslēpšu, ka tās dienas vidū es visai cītīgi atskaņoju nomierinošas mantras youtube vietnē. Mazliet palīdzēja, bet būtu līdzējis vairāk, ja es rimtos ar telefona ziņu izpēti.
Nu tad tā. Ko tālāk? Ko iet, ko darīt, ko apskaut, ko nē? Laiks bez darba. Laiks online uzplaukšanai. Es teikšu kā ir. Tehnoloģiju progress ir viena brīnišķīga lieta, bet tā nevar atsvērt dzīvu cilvēku kontaktu un tikšanās. Jā, es varu studēt online, bet es negribētu to darīt visu savu mūžu bez iespējas satikt vaigu vaigā pasniedzējus, veidot diskusijas vai vismaz klātienē liegi garlaikoties. Teātris online? Inovatīvi, bet baudījums ne tuvu nav salīdzināms. Online treniņi gan ir viena forša lieta, meklējiet pēc tiem, kustība ir nepieciešama.
Es saprotu, ka šis laiks brīnumaini izgaismo visu manī. Bailes apstāties – cik bieži es vakaros lūkojos pēc kādas nodarbes, lai tikai nebūtu „jāsēž mājās,” lai es būtu drošā attālumā no ledusskapja, no nekā nedarīšanas. No sevis. Jautājuma zīme palika gaisā.
Laiks, kas ir devis patiesu izdevību meklēt gan iespējas radošā plānā, gan atteikties no visiem uzstādījumiem. Atteikties no kāda mērķa, kas īstenībā spieda kā jauni apavi. No ārpuses ērti, bet reāli, reāli neder. Pēkšņi viss liekais tiek atsijāts.
Kur ir problēma, ir iespēja, un tieši tā es jutos jau pāris dienu vēlāk.
Es meklēju un atradu vērtības tam, ka varu būt mājās. Īstas vērtības. Legālu iemeslu sākt skatīties seriālu vakaros – nekad neļāvu sev skatīties TV šovus vai tml., jo šķita – pa to laiku varu izlasīt tik daudz grāmatu, un nedod Dievs, ja darīšu kaut ko neproduktīvu.
Es varu patiesi un no sirds iedziļināties mācībās, un beidzot novērtēt iespēju studēt, kā arī strādāt. Novertēt savu ikdienu. To, kura reizēm vai šķiet tik pašsaprotama.
Jau kādu laiku man bija radies termins „Viena notikuma koncepts.” Tas nozīmē, ka tā vietā, lai brīvdienā aizietu uz treniņu, iepirktos, satiktu draugus pusdienās, vecākus pēc tam, un vēl aizlaistu uz kino vakarā, es centos vienkāršot. Iesākumā tas radās pēc izdegšanas perioda, kad bija kā sevis dziedināšana, bet tas izrādījās tik jauki, ka pārgāja arī, kad jau jutos spēka pilna. Paņemt notikumu un būt tajā līdz kaulam. Kafijas dzeršana – atsevišķs notikums. Nevis piedzeru to pie brokastu maizītes, bet pagatavoju to mirkli vēlāk, un veltu laiku tikai tai. Ja dodos ciemos, tad iespēju robežās tikai pie vieniem draugiem/ ģimenes, lai spētu tiešām veltīt uzmanību, un nebūt domās jau nogurusi domājot par nākamo notikumu. Vienkāršot. Tas radās kaut kā dabiski un kļuva par interesantu praksi, kas ļāva tā patiesi izgaršot dzīvi. Nu ziniet, tā, ka tiešām baudi. Bet cilvēks nav muļķis. Cilvēkam aug enerģija, un viņš domā, hei, ko tad es te tā puskājā dzīvošu – un aizripoja notikumu ritenis arī man.
Laiks atgriezties pie Viena notikuma koncepta. Tagad, kad no maizes sviests ir noņemts (lasi – ekstras), ir laiks sajust vienkāršību. Grauda jeb sava kodola spēku. Laiks uzdot jautājumus. Kāpēc mani biedē bezdarbība? Laiks praktizēt apzinātību vēl plašākā kontekstā par uzturu. Paplašināt savu redzējumu kā no putna lidojuma, lai sevī pieņemtu – viss pāries. Šis brīdis, šis vīruss, šī panika un bailes. Laiks praktizēt sapratni, iejūtību, mīlestību pret sevi, apkārtējiem, un tiem, kas ir pazuduši savās panikas domās. Viss pāries, un paliks tikai pieredze. Pieredze kā ļauties dzīvei, pieredze baudīt doto mieru, lai vēlāk no miera radītu. Pieredze nesteidzīgām, patiesi nesteidzīgām sarunām. Dusmām par palaistām iespējam, pasākumiem. Visai cilvēcīgai emociju gammai.
Pozitīvas domas nav sev jāuzspiež. Ja nāk raudiens vai dusmas par to, ka viss ir galīgi sačakarēts ikdienas dzīvē, tas jāapskata un jāņem pie sevis cieši klāt šīs sajūtas, lai iegūtu mieru par savām emocijām, no kura tad arī dabiski dzims kāda priekpilna doma. Ticu, ka šī kopīgā pieredze būs vērtīga katram no mums. Iegūto tikai mācēt saglabāt, ielikt skaisti salocītu kā vasaras pilnbrieda bildi savā paša brieduma pieredzē, lai smeltos ikdienībā, kur nebūs, paldies Dievam, pandēmiju, bet būs māksla rast laiku un vienkāršību. Sūtot mīlestību un veselību, Zane