Bērna kopšana esot atvaļinājums. O, jā!
Sākšu ar politkorektu ievadu par to, ka esmu patiesi laimīga būt par mammu. Un tā nav pieklājības frāze. Tiesa tā ir. Un tomēr, tas nav viegli, būt mammai.
Labi, labi, labi, te nu tas ir, patiesība. Starp tiem zefīru saldajiem rakstiem, piena smaržu, mīkstajiem matiem un smaidiem. Palīdusi ārā, un mazliet izskatās pēc beša, kam nav saistības ar manu mazo, foršo dēlēnu, bet ir saistība ar to, ka būt par mammu nav viegli. Un to es saku, kā tā bērna māte, kurš tomēr ir samērā mierīgs. Sekss un Lielpilsēta 2 mūs taču jau brīdināja, ne tā?
Esmu izbrīvējusi šo laiku starp mentālu zajebalu, sociālu atstumtību un stresu par to, vai bērns nav pamodies no diendusas. Hello!
Seši trīsdesmit no rīta, dēls ir modies, izdīcis man stundu gultā blakus. Jūtos pat izgulējusies un roka ir piešauta automātiskai kustībai, lai ieliktu knupi mutē bez acu atvēršanas. Šī ir bijusi lieliska nakts. Tiešām. Gastons cēlies 23, un 3:30. Nomodā biju divas stundas, jo pēc piena atslaukšanas nespēju vairs iemigt. Kopumā celties naktīs jau ir norma. Un divas reizes - medus maize. Bet hei, visur taču biedē ar to miega regresu, tā kā atslābt nav ļauts, kur nu.
Ceļamies. Nevaru saprast, barot viņu un mesties rīta slaucienā, vai tomēr cīnīties ar vainas sajūtu izbrīvējot sev 15min, draudot ar sāpīgām krūtīm, bet nedarot neko, kamēr vīrs kārtējo reizi palīdzēs barot. Izvēlos vainas sajūtu. Viena jau es, protams, neesmu, ar mani meditē suns. Labi, tas netraucē.
Īsi pirms astoņiem dēls dodas pirmajā snaudā. Viņš guļ savā gultā vismaz minūtes septiņas, līdz pasauc mani. Turpinu midzināt. Paiet 40 minūtes un viņš ir augšā. Es esmu nomazgājusi seju. Seju, bet ne zobus, to pēc kafijas.
Labi. Liekam tevi šūpuļkrēsliņā. Man galvā atskan fizioterapeites balsis – tā viņš neattīstās. Nu labi, pampers nost, likšu uz puzles paklājiņa. Kamēr gatavoju kafiju, raugu, lai suns neapēd kaut ko svarīgu dēlam.
Viss ir piečurāts un arī numur divi. Suns ēd kakas. Es nepaspēju pateikt fū. Ok, vismaz tīrs.
Laiks doties ārā! Šodien gribu saģērbties sievišķīgi, tā patiešām skaisti, nevis tajos džinsos un vienā džemperī. Uzvelku zeķubikses, paralēli krāsojoties. Jā, šodien būs tā diena. Bērns ieraudas. Pagaidi, dēliņ, tūdaļ, tūdaļ, mamma būs skaista.
Uzvelku tēkreklu, jo tomēr ziema un zem kleitas kaut ko vajag. Tad aizmirstu, ka man palicis neglītais sporta krūšturis, jeb piena atslaukšanas inventārs. Ai, ko nu vairs. Esmu kleitā un briesmīgā apakšveļā. Bet toties no ārpuses tīri neko. Aizies.
Salieku bērnu kombinezonā, soma nokrīt no pleca, izspiežas sviedru pile. Ratu pastaiga esot atslodze. Jā, jā, īpaši pa ziemas ledu, sniegu un vēju. Bet nekas, es eju, esmu glīta un man viss sanāk.
Tā, laiks podkāstam. Mammām jāizglītojas. Un vēl tas ir veids, kā iegūt sabiedrības ilūziju, jo veikalā ieiet es riskēju ar bērna uzmošanos, zvanīt kādam? Cilvēki izrādās strādā.
Mēs ejam. Ceļš vij tos pašus līkumus, es tās pašas domas, un mēs tipinam. Apgūstu pa kādam franču vārdiņam.
Nāku mājās, uznesu kulbu, kas sver ap 15kg kopā ar Gastonu, uzduros izkārtai veļai kura nav salocīta dienas divas trīs, ar kāju pasperu suņa mantas. Mums, protams, ir robotiņš, kurš tīra, bet ar to jau nav gana.
Tad man apnīk, es apsēžos un rakstu šo rakstu. Iespējams, palikšu tukšu vēderu, jo rakstu nevis ēdu.
Pusdienas tomēr klāt. Neēst no pannas, atceries, mums ir apņemšanās. Kā tad. Es stāvu un knakstos ar ēdienu, un tad es sēžu un lobu siera maizes ar sviestu. Šeit ierakstīju, ka besī, bet tas jau nav literārs vārds. Es to izdzēsu, un tad ierakstīju vēlreiz.
Laiks līmēt dēlam diendusu. Tomēr nesanāk, un viņš guļ man rokās. Divas stundas. Man vismaz ir telefons un grāmata. Kājās tēkrekls un zeķubikses. Kleitas sen kā nav.
Tāds tas atvaļinājums.
Bet zini, vakarā pie vīna glāzes nekas neliksies tik gauži. Ak, pareizi, mammas nedzer. Labi, tad aizmirsti. Tu jau zini, ka pāri visam ir tas lielais prieks un mīlestība, bet ir pavisam ok, ja arī ta mazliet aizplēn aiz noguruma. Galvenais, lai besis nepāriet nedēļas nomāktībā, tad gan lūko pēc palīgiem, sarunāts? Silti sveicieni, jaunā mamma