Viena apzinātas – intuitīvas ēšanas diena.
Plānots doties ceļā, pie vecākiem, kur gatavosim brokastis. Kristapa mamma čivina, ka kartupeļu pankūkas jau čurkst pannā, garnējot sev kraukšķīgu āriņu, un es solos uzcept mīkstu omleti ar dārzeņiem. Sametu visu somā un laižam. Tomēr mazā mājas dīkstāve ir darījusi savu, mēs kavējam un man rūc vēders. Saprotu, kamēr gatavošu ēdienu paies vēl 30min, un kartupeļu pankūkas man ir par smagu agram rītam.
Tādēļ izpakoju jogurtu, divas šķēles maizes, banānu, un romantiski mielojos mašīnai slīdot pa šoseju.
Esot ciemos, jūtu siltumu no mums, kas sen nesatikušies – karstās pankūkas mani nekairina. Esmu paēdusi, un iesaiņoju krietnu čupiņu līdzņemšanai. Pa ceļam mājās iemetam mutē dažus saulē iekarsušus tomātus, un pusdienās notiesājam vīramātes sniegtos gardumus.
Pirms vakariņām restorānā izstaigājamies, un pa ceļam sacienājos ar kāda pagalma āboliem, dubultporcijas izmērā. Mājīgajā terasē es jūtu, ka fiziski neesmu izsalkusi, tomēr restorāns ir jauks, un paņemu zupu un pastu ar jūras veltēm.
Tas viss ir daudz par sāļu, par treknu un pēc 1.5h man arvien ir samērā smagi. Skaists pierādījums cik jauki ēst mājās.
Kā jau redzi, esmu parasts cilvēks. Mana ikdiena nav perfekta, tā ir ikdienišķa, reizēm ēdu gauži mēreni, reizēm, pavisam haotiski. Reizēm sevi dzirdu, reizēm mazliet ignorēju.