top of page
Search

vecāku brīvsolis viesnīcā Baltvilla

Updated: May 10

Jauno vecāku mazā izlaušanās.


Šim izbraucienam mēs gatavojamies vairāk kā pusotru mēnesi. Gastona ome brauc pie mums ciemos katru otro nedēļu. Sākumā pat pirmā diendusa atsevišķi ir savāda un nedaudz kā pārlieta ar vainas sajūtu, taču pēc laika tā atkāpjas, un tās vietā ierušinās nemierīgs satraukums par to, ka abi ar vīru kaut kur būsim divatā! Bez suņa, bez dēla – divi vien, iedomājies?



Tā diena ir klāt, piecu gadu kāzu jubileja. Gastonam tobrīd ir seši mēneši un trīs nedēļas. Viņš, kamēr mēs esam prom, paliek savās mājās, par ko esmu pateicīga vīramātei. Savā gultiņā tomēr vislabāk un mierīgāk. Nezinu, vai dēlam vai mammai.


Kad ome iebrauc, mēs nesteidzīgi esam visi kopā vēl pusstundu, un tad dodamies. Man ir sajūta, ka Gastons saprot. Viņš nesmaida un vēro nopietnu seju. Tas rada manī bažas.

“Man šķiet, es raudāšu,” saku vīram, kad esam mašīnā. Viņš nesaprot manu sakāpināto jūtīgumu, un es neesmu par to pārsteigta. Pirms šī brauciena esmu sagatavojusi tēmas, par kurām runāt, jo baidos ieslīgt nebeidzamā – bērns – pamperi- diendusas virpulī. Šim taču jābūt romantiskam izbraucienam, tādēļ es gatavojos cītīgi un gandrīz piemirstu iepriekšējās dienas strīdu – strīdi jauni vecāku starpā nav jaunums. Nervu slodze, samazināts miegs un četras sienas – tie aug griezdamies.

Kad izbraucam no mājām, mēs piestājam netālu esošajā konditorejā pēc tējas un kafijas. Esmu apņēmusies vīramāti netraucēt, tomēr gūstu mazu gandarījumu, kad viņa uzraksta Kristapam, kā Gastonam iet. Būt ceļā man ir kā ēst. Man ir vajadzīgs ceļš un jaunas vēsmas. Grasos to iegūt vien nepilnu 12km attālumā – Baltvilla viesnīcā. “Šeit jūsu atslēgas, vakariņas ir rezervētas.” Mums pasniedz numuriņa atslēgas, un mēs dodamies uz trešo stāvu. Vīrs ir pasūtījis augļu plati, un esmu laimīga, jo gribās uzkost pirms masāžas, kura rezervēta īsi pēc ierašanās – 15:30.


Masāža, kas nav sporta vai fizioterapijas man bieži saistās ar glāstīšanu, tādēļ esmu patīkami pārsteigta, ka šī masāža tāda nav – nepilnas stundas laikā jūtu, ka tiek izmasēts katrs saspringums. Bažos, ka iesnaudīšos, jo arvien ceļos 5:30, tomēr man izdodas baudīt nomodā. Pēc seansa masiere gādīgi iesaka, lai sameklēju kādu drenāžu, jo kājas esot piedzītas. Sveikas, ratu pastaigas!


Pēc relaksējošā pasākuma saprotu, mēs patiesi esam brīvdienās! Es lēkāju pa gultu kā maza meitene, un vēl pēc mirkļa pierunāju vīru doties nelielā pastaigā līdz ezeram. Zilais ūdens klaids rosina sarunas. Drūmums ieskrienas un pazūd aiz selgas horizontā. Ir viegli. Ir tā, it kā neviens strīds nekad nebūtu bijis. Gribās kaut ko solīt, tomēr atturos, lai nu paliek jauni sākumi.


Laiks vakariņām!



Absolūti brīnišķīga vide. Mēs sēžam uz terases, kura ir apsildāma, jo ir pavasara beigas. Vakariņas, patiesi nesteidzīgas vakariņas. Tādas, kurās tu nevis centies būt laisks, tu esi tāds, bez domām par to, bez izlikšanās. Silta uguns silda manu muguru un atgādina par miega trūkumu. Es apsēžos uz cita krēsla, jo vēlos palikt nomodā. Šī ir pirmā reize mums diviem bez Gastona. Gastons. Kad atceros par dēliņu, sevi piesaka smagas ilgas. Tās iekrīt kunģī un paliek tur. Manas bažas par sarunu tēmu trūkumu bijušas liekas. Divatne ir dabiska. Mēs sarunājamies par lietām, un sadzirdam viens otru.


Viesmīļi ir gādīgi, ēdiens izcils, tomēr mazs darvas piliens ir porcijas, vismaz zivju ēdieniem. Mana uzkoda ir patiešām neliela, taču tas būtu pieņemami, ja ne četras garneles, kuras skaitās pamatēdiens par 32 eiro. Cena pret apjomu man nav saprotama. Jā, es zinu, ka cenas ir kāpušas, bet šoreiz viss, kas ienāk prātā ir – c`mon.



Kristaps pasūtījis ribiņas, kuras garšo dievīgi, tomēr arī jāteic, ka pat kartupeļi frī ir pievienoti tikai skatam. Saprotu, restorāns ir garšas baudījums, taču ja runa nav par Michelin restorānu, bet viesnīcas, kur cilvēki nāk arī paēst, man grūti izprast šo domu. Tas, radīja mazliet vilšanās pēcgaršu, un lika izlaist saldo ēdienu. Pasūtījām tikai liķieri un espreso, un devāmies augšā, kur notiesājām pāri palikušos augļus.

Iespējams, visticamāk, mēs vienkārši ēdam par daudz. :)


Astoņos vakarā jutos tā, it kā būtu prom jau vairākas dienas. Sāku nopietni ilgoties pēc dēla, tomēr baudu iespēju ieiet vannā! Vīrs paijā televīzijas pulti, jo mājās televizora nav. Ir īsta brīvdienu izjūta.

Gulta un naktsmiers – neraugoties uz viesnīcu šosejas malā, nav lieku trokšņu. Spilveni ir ērti, gulta ne visai, taču noveļu to uz pieaugšanu, kad ērti ir tikai savā pēļu matracī.


No rīta esmu augšā piecos un trīsdesmit minūtēs, kā vienmēr, nosmejos. Uzvāru mazajā tējkannā ūdeni un saku, paldies, ka viesnīcā ir šāds nieks kā 3i1 kafija. Man ir laiks un luksuss rakstīt. Esmu tik satraukusies par iespēju sēdēt pie datora nepilnas divas stundas no vietas, ka stresa dēļ nezinu, kur likties. Pēc brīža atrodu sev vietu, un ļauju saules gaisma izgaismot rakstāmos vārdus.

Brokastis – izcils ēdiens, ne par daudz, tomēr gana. Mīnuss un neizpratne – kādēļ nav iespējams brokastis ieturēt uz terases? Vai tas ir ar domu, ka tā ir ekskluzīva pieeja tikai vakariņām? Ja tā, manuprāt, lieki. Cilvēkiem labi vārētu pārdot iespēju brokastot svaigā gaisā. Vai arī tas tā bija, jo bijām aprīļa beigās un vasarā tas būtu ļauts? Piemirstu to pajautāt pie izrakstīšanās.


Citādi, maltīte rīta stundai barojoša, un lieliska. Pieejamas brokastu pārslas, jogurti, putra, pankūkas (sausas gan un tās nemitrināja rūgtais apelsīnu džems), biezputra, olas gan ceptas, gan vārītas, siļķe uz maizītes, lasis – dievīgs, dārzeņi, augļi, labas kvalitātes cīsiņi, sautējums. No saldā gala – tikai biezpiena maize, taču tā bija garda.


Mazāk kā 24h laikā mēs izdzīvojam tik daudz atjaunojošu pieredžu, ka man ir sajūta, esmu prom vairākas dienas. Masāža, pastaiga līdz ezeram, laiska būšana numuriņā, tv kanālu pārlapošana, pazušana tajos, dienas gaismas vērošana, laika pavadīšana kopā. Visas pieredzes iegūst jaunu elpu. Pirms dēliņa šādi izbraucieni bija kā mazliet zaudējuši garšu. Tie bija pieejami, bet nu katrs solis ārpus rutīnas un normas ir luksuss. Greznība.


Žēl vien, ka viss paskrējis tik ātri. Zinu, ka šo pieredzi es varu censties apliet ar zeltu, padarīt par greznumlietu, ko valkāt ikdienā, tomēr tā nobružājas un ir vajadzīga atkal jauna diena kopā. To saprotu jau braucot mašīnā uz mājām, kur par pavisam mazu nieku, uzplaiksnī diskusija. Es saprotu, ka mēs nevaram no vienas dienas sākt kaut ko no jauna pavisam, taču mēs varam sākt no vietas, kur esam, saprotot, ka ikdienas strīdi veidojas no noguruma. Šī diena divatā man atgādināja, cik patiesībā ar otru ir labi, vien jārod šie mirkļi.


Kad atgriežos, man vēl mirkli jāsaprot, kas noticis, vai tiešām bijām prom? Es sailgojos pēc garāka ceļojuma, tomēr zinu, ka Gastonu ilgāk nespētu vēl atstāt. Pēc dažām stundām dēls izplūst gaužās asarās, līdz iemieg. Arī viņš ilgojās, un es no jauna ieelpoju viņa smaržu.


Mēs esam mājās.



0 comments