Mūžsens diētu plosošo dvēseļu jautājums. Mans, tavs, mūsu. Vai vajadzētu?
Vēlos sākt ar citiem vārdiem. Tie ir vārdi, ko aicinu piemērīt pirms rast atbildi uz uzdoto jautājumu.
„Es sevi mīlu, un es sev uzticos. Es dzirdu sevi un ieklausos.”
Vārdi, ko skaitu kā mantru un nu jau varu teikt - tiem arī ticu. Bet ceļš līdz tam ir bijis krietns gabals, ko mērot un tas nebeidzas. Katrs līkums var nest šaubas, bet nu es zinu, šaubas ir mans draugs.
Bet par visu pēc kārtas.
Vai man vajadzētu nosvērties? Nudien. Kāpēc gan nē? Tas motivēs mani rezultātam, tas ļaus man sevi kontrolēt. Es zināšu vai esmu uz pareizā ceļa. Tas dos man atskaites punktu, ka rīkojos (ēdu) pareizi. Tas ļaus man sevi apbalvot vai sodīt. Tas ļaus man veiksmīgi notievēt un sevi pieņemt. Es nespēju svērt vairāk par ... kilogramiem. Tas ir pretīgi un esmu vāja, ja sveru vairāk par ... kilogramiem. Vai tiešām tu nespēj ēst mazāk? O, kilgorams mazāk, esmu malacis, bet jāpievelk josta vēl čut čut, jo vienu gadu es svēru mazāk un jā, tad, tad es jutos labi. Jā, nu tikai tad es to nesapratu, bet noteikti šoreiz būs citādi. Vai ziniet balsis galvā, par kurām rakstu un stāstu? Es dzirdu šīs nu jau atbalsis savā galvā arvien, arī tagad. Varbūt uzkāpt uz svariem un pārbaudīt situāciju? Sak` ja nu esmu akla un tomēr neredzu, kā izskatos? Bet mīļie draugi, mans stāsts jums nebūs tikai par to. Ja esiet slinki lasītāji šodien, ko es piedodu, tad dodu atbildi jums jau tagad. Nē, nosvērties nav nepieciešams. Nav nepieciešams arī tad, ja sākāt diētu, arī tad, ja vēlaties ēst veselīgāk. Kāpēc? Jo jūs esat gudras un zinošas būtnes, kas pašas redz un zina, un galvenais JŪT kāda ir dzīve esošajā ķermenī. Vēl vairāk. Es varu apgalvot, ka katra reize, kad uzkāpsiet uz svariem vai mēģināsiet kontrolēt sevi citādi, jūs mērosiet lielus soļus prom no sevis. Tā vietā, lai tuvotos savai zināšanu krātuvei, jūs ņemsiet lāpstu un bērsiet virsū smiltis. Paši sev, savai gudrībai, intuīcijai un pieņemšanai. Pārspīlēti? Ticiet, nemaz. Esmu tur bijusi tik daudz reižu, ar to lāpstu un smiltīs līdz acīm. Apburtā lokā, kurā esmu es, ēdiens, ķermenis, svari un vainas apziņa, bailes, satraukums. Un maza, maza balstiņa, kas teic – tu vari būt brīva.
Kā tas sākās? Nav noslēpums, ka fitnesā viss ir ap un par vizuālo tēlu, taču sevi svērusi dienu no dienas biju vēl senāk. Katru mīļu dienu es kāpu uz svariem, lai pārbaudītu siutāciju un kopumā tas šķita absolūti normāli. Neko ļaunu jau arī tas nenodara, tā man šķita. Pēc laika es ņēmos prātā un pārgāju uz klasiku – svēršanās reizi nedēļā. Tas notika pamīšus ar kaloriju skaitīšanas atmešanu, līdz ar to bija liels, baiļu pilns lēciens. Tas kopumā šķita kompromisa variants – es neskaitu kalorijas, tātad veicinu uzticēšanos savām sajūtām un mēram, bet tajā pašā laikā ar otru roku to visu slaucīju nost, jo ar laiku – ieraugot ciparus, kas tev šķiet nesavienojami ar laimīgu dzīvi, tu momentā sev vairs netici. Kritika ir klāt, kā tu tik daudz esi ēdusi, un tml. Bet, kas ir ļaunākais – tiek apklusināta jebkāda iekšējā balss un sajūtas par dzīvi.
Kā tas ir?
Tas ir tā – mans mērķis ir un bija dzīvot saskaņā ar Sevi, Dabu un iekšējām sajūtām, kas vada manu dzīvi. Dzīvi, kur ēdiens un svars ir pakārtotas vienības, kas sakrīt vietās, kad galvā ir miers ar emocijām.
Kamēr es ļāvu sev nesvērties, tās bija nedēļas, kad sāku dzīvot vairāk ar skatu iekšienē. Es izjutu vai no rīta vēlos ēst, ko vēlos un cik daudz. Es jutu savu sāta sajūtu un spēju mierīgi paciest arī vieglu badu līdz pusdienām. Es sev uzticos, jo es zinu, ka drīkstu ēst. Es veros spogulī un redzu vai man patīk tas, kas man raugās pretī? Man nav nepieciešami svari, lai noteiktu to – es sev patīku vai nē. Cipari ir vajadzīgi tai manai daļai, kas nespēj sevi pieņemt un definē laimīgu esību, veiksmīgu karjeru tikai tad, ja svēršu noteikto kilogramu skaitu. Bet vai spējat apjēgt kāds apsudrs tas ir?
Tas ved mūs prom pašiem no sevis. Es tik ilgu laiku pavadīju raugoties ārpusē, visa mana motivācija bija ārēja, atziņas gūšana, pat it kā iekšējs miers, tas viss bija no skata ārpasaulē. Es pat ēdu pārsvarā dēļ ārējiem kairinājumiem. Laiks ēst, pulkstenis rāda 12:00, vai arī tik garšīgi nosmaržoja ēdiens netālu no manis. Tāpat no noguruma, kas gūts ārējā pasaulē vai bailēm palikt resnai. Jā, jā, bailes lieliski uzdzen apetīti. Tā kā biju cieši apņēmusies atvērt savu iekšējo spēku un sajūtas par mērenu ēšanu dabiski, tad sapratu, ka svēršanās tam nepalīdz. Pēc katras reizes es biju satraukta, un mana iekšējā balss skumja. Vai tiešām tu sev netici?
Un es sapratu. Tas ir viss. Tikai dzīve, kas balstīta iekšējā motivācijā un sajūtās sniegs man gandarījumu. Tikai tad, kad būšu saskaņā ar sevi, mana enerģija augs, un prāts būs mierīgs.
Es sāku uzdot sev jautājumus – vai šis ēdiens man der? Vai esmu enerģiska? Vai man tas garšo? Vai esmu jau paēdusi? Vai man patīk manas aprises?
Šeit vēlos arī minēt, ka kritiku kā instrumentu atmetu, viegli tas nav, tomēr sajūta ir laba, kad izdodas. Es pārstāju ēst pirms miega, jo es JUTOS labāk tā, jo es varu labāk gulēt. Es ēdu dārzeņus, jo mans vēders jūtas labāk.
Es ēdu lēnām, jo es varu labāk izbaudīt maltīti un savienoties ar to, nejūtot ilgas pēc nākamās. Es kustos, jo ķermenis to lūdz, nevis tādēļ, lai ieraudzītu konkrētu ciparu. Jo tas nestrādā. Tā ir arēja motivācija, kas ir īslaicīga.
Es mācos un mācījos sev uzticēties, jo brīžos, kad apšaubīju - apšaubu sevi, es pārēdos. Bailes, ka nezināšu cik ēst sākotnēji bija milzīgas. Es biju droša, ka kļūšu resna. Kā es zināšu cik ēst, ja nesveros un neskaitu kalorijas?
Un tad man bija šī minētā mantra, ar ko jums dalījos. Es sev uzticos, un sevī ieklausos. Es sevi dzirdu. Un galu galā apsēžoties un pajautājot sev, kā tu sevi redzi?
Kāpēc izvēlies sevi sodīt ar liekajiem kilogramiem? Tur nāk atbildes. Un pārsteidzoši bija tas, ka sāku redzēt sevi slaidu, ar ļoti mērenu apetīti. Visu iepriekšējo laiku es ticēju, ka man obligāti jāpieēdas kilogramiem dārzeņu un dažāda veida mazkaloriju ēdiena, lai justu sātu, bet patiesībā tas bija iekšējs tukšums un mīlestības trūkums, ko centos piebāzt ar veselīgu un reizēm neveselīgu ēdienu. Izstrādājot attiecības ar sevi un pamazām veicinot uzticību sev, radās skaistas lietas un mērena apetīte – viena no tām. Izradās priekšstati, ko veidoju par sevi, nebija patiesi.
Ceļš nav gluds, un bieži ir dienas, kad arvien mani nomāc bailes, ja nu es būšu resna? Bet tad es atceros dzīvi, kāda tā bija, kad mana laime bija mērāma kilogramos, kalorijās un es biju, nebaidos teikt, pusaizmigusi patiesībā pati savā dzīvē. Notikumi, kas virzijās ap un par ķermeni, ēdienu, atņemot burtiski spēku dzīvei. Tad cieši saprotu – šis ir ceļš, kam nav atpakaļceļa. Lai kurp katrs mans solis vestu, es zinu, es eju pareizā virzienā. *Es eju pretī īstai, iekšējai labsajūtai un mans ķermenis sadarbojas ar mani. Es vairs negribu dzīvot aizmigusi un bailīga. Ja tas no manis prasa mazliet drosmes, lai iet. Ja mans ķermenis mainīsies, lai top. Es sevi dzirdu, un uzticos. Tev nevajag svērties, lai zinātu, kā rīkoties. Tev nevajag svērties, lai justu, ko vēlies ēst. Cilvēks ir radīts zinošs. Ja mēs sekojam savai iekšējai balsij, tad pārsteidzoši, bet topam atalgoti ar brīnišķīgām balvām – tai skaitā dabiski slaidu ķermeni. *Vēlos minēt, ka vizuālas ķermeņa izmaiņas tiešām ir grūti pieņemt, arī man, īpaši, ja savā galvā nomērītie standarti ir ļoti augsti. Taču tas ir stāsts citai reizei.