Search

vai aiziet no darba ir tik romantiski, kā mums stāsta?

Būsim godīgi. Mums patīk filmas, kurās varonis krasi un strauji nolemj pamest iesākto darbu, lai darītu savu sirds lietu. Grāmatas, kurās sieviete aiziet no darba, lai nodoties sapnim, ar kuru, protams, sāk pelnīt krietni vairāk kā agrāko maizes darbu. Jā, šajā stāstā noteikti ir ievīta sava garoziņa, bet pat to var pamērcēt krējuma mērcītē un gardi apēst. Mums patīk sapņot. Baidos, ka arī es esmu ielikusi savu artavu tajā, radot vienu šādu romānu un galu galā, pati aizgājusi no darba divreiz.



Pirmajā reizē tas notika 2019.g, kad pametu grupu nodarbību vadīšanu un šis ir brīdis, kas krasi iezīmēja manu nākotnes sajūtu. Es biju laimīga, mana dvēsele bija brīva no pārguruma un es nekad netiku to nožēlojusi. Tomēr ir lietas, kuras mums nestāsta. Un runa pat nav par naudu. Tā ir iekšējā sajūta, ar kuru var nākties saskarties.

Tas sākās, kā visas pašvērtējuma sāpes, šķirstot Instagram, kura alogritms kārtējo reizi pieveica manu pašapziņu. Tā bija sieviete, kura hobiju pārvērtusi maizes darbā. Perfektas bildes, smaidi un pat uzacu biezums. Viss ir iesaiņots tik, tik, ka pietrūkst tikai ponija, ar ko izjāt. Un tā nebija skaudība, tā bija neizpratne. Ko Es daru ar savu dzīvi?

Vai arī tomēr aiziešana no darba, lai realizētu sapni ir pārspīlēta un reizēm – pārvērtēta? Mēs slavējam šos cilvēkus par drosmi un pat apskaužam viņus. Es esmu, galu galā, viens no tiem cilvēkiem, kas pametis darbu, jā, sapņu dēļ un sajūtu dēļ, vai kaut kā, kas nav bijis racionāls dēļ. Apkārtējie to sauca par ticību sev. Es to saucu par lēkšanu no aizas.

Man šķita, es dreifēju nekurienē. Bet vēl sliktāk bija vien tas, ka nekas jau nemainījās. Es uzsāku savu projektu, kurā mācīju sievietēm ēst bez diētas, un es arvien mīlu šo projektu. Bet, kas Es esmu? Man patīk rakstīt, un tas bija iemesls, kādēļ pametu darbu vēl vienu reizi. Bet vai tas, ka man kaut kas patīk, nozīmē, ka vēlos darīt to profesionāli? un, ja nu visa šī aiziešana no darba bija tikai liela kļūda romantikas vārdā?


1. Tu vairs nezināsi, kas esi.

Kad biju grupu nodarbību trenere, tas bija viegli. Man bija, ko pateikt par sevi. Sveiki, mani sauc Zane, esmu trenere. Jā, protams, es to varu teikt arvien, man ir sertifikāti un izglītība, pāri visam, man arvien patīk sports, bet vai tā esmu Es? Un, kas īsti Es esmu? Aizejot no darba tev vairs nebūs maskas aiz kuras slēpties. Šajā pasaulē ir vieglāk dzīvot, ja tev ir kaut kas, ko par sevi pateikt. Teikt, ka esmu sieviete – tas neiet cauri. :) Es nevaru tev pateikt, kāpēc, bet šajā pasaulē ir mazliet vieglāk, ja pie krūtīm vari piespraust kādu birku. Mamma, trenere, rakstniece, koučs, terapeite pavāre, juriste. Kaut ko. Kaut ko, lai dvēsele nestaigā kaila.


2. Tu vairs neesi daļa grupas un kolektīva.

Cilvēks ir bara dzīvnieks, un kaut arī es, kā introverts cilvēks novērtēju laiku vienatnē, bija un arvien ir brīži, kad es ilgojos būt daļai no grupas vai kopienas.


3. Tu gribēsi pārvērst hobiju par profesiju.

Aiziešanai parasti ir iemesls, kas bieži ir – mēs nejūtamies laimīgi. Vai mums ir cits sapnis. Brīdī, kad sāksi pārvērst savu hobiju par maizes darbu, tas kļūs par – jā, tikai vēl vienu darbu. Es to saku, jo bieži dzirdu, ka sievietes vēlas darīt kādus rokdarbus, vai spēlēt mūzikas instrumentu, sākt dejot, cept kūkas – kaut ko, kā dvēsele sevi piesaka, un to vajag. Tikai vērts atcerēties, ka lietas, kuras sākam padarīt profesionālas, ne vienmēr vairs nesīs tik daudz prieka. Pirmkārt, būs nepieciešams nežēlīgi daudz enerģijas jaunās lietas iegriešanai, un ar to jārēķinās.

Patiesībā, un tā ir lieta, par ko netiku domājusi agrāk, kad hobijam ir mazs aizsegs, tas pat ir atvieglojoši.

Piemēram, ir vieglāk rakstīt grāmatas, ja tas nav maizes darbs, bet tikai hobijs. Man būtu smagi radīt zinot, ka no tā jāpaēd.

4. Tu varbūt ilgosies vecā darba. Jā, patiešām. Kādā brīdī tas liksies vieglāk un tu patiešām apsvērsi iespēju atgriezties. Pēc šiem gadiem, man nebija neviens brīdis, kad nebūtu strādājusi. Es vadīju privātos treniņus, apzinātas ēšanas kursu un rakstīju grāmatas. Tomēr arvien, ir dienas, kad es tomēr mazliet ilgojos pēc darba, no kura aizgāju. Un arī tā var būt. Reizēm aiziešana var sniegt arī tādu mācību kā izpratni, ka patiesībā tev patika, un tas nemaz nav peļami.

5. Pāri visam - tu būsi laimīga. Vismaz es tā ceru. Jo pēc tik liela soļa, nav citas iespējas, kā uzticēties Visumam un tici, tas patiesi sniedz dāvanas, kad negaidām.

Aiziet no darba ir romantiski, drosmīgi un to vajag, kad nespēj un sapnis sauc. Es nenožēloju neko, tomēr vēlējos atgādināt, ka reizēm dzīves, kuras no malas izskatās trakoti apgarotas, patiesībā ir tikai dzīves. Ar saviem jautājumiem, un lielu, lielu neziņu, par to, kas mēs esam šajā noslēpumainajā pasaulē. Ja tev patiešām riebjas tavs darbs, tā ir dvēsele, kas smok. Tai nepieciešams kaut kas. Kaut kas, par ko priecāties, caur ko izpausties.


Tomēr, pirms mesties aizā, ko sauc bezdarbnieki, ir vērts apklaušināt iespējas rast sev hobiju.


p.s. Kad pieceļos no meditācijas, man gribās ēst. Eju cept pankūkas. Šobrīd es esmu cilvēks, kas cep pankūkas.

0 comments