Search

Vai šodien varu izlaist treniņu? 

Updated: Oct 30, 2019

Ir 6:45. Esmu uzlikusi modinātāju, lai dotos svaigā rīta rosmes skrējienā pa mežu. Man patīk būt pie dabas. Neteiktu, ka man patīk skriet garas distances maratonos, bet 4km pirms brokastīm es varu pieveikt un justies labi. Neliela izkustēšanās un satikšanās ar Dabu.

Lai vai kā, es atveru acis un saprotu, ka es negribu. Negribu skriet. Simtiem domu, ka tāpat nepaspēšu, rīts būs steigā un tml.

Un tur blakus vēl otrā balss, pati riebīgākā - tev jāskrien, tu vakar vakarā vēlu ēdi. Šo vēroju no malas un cenšos pat ausi nepakustināt, jo šo pazīstu labi. Tie ir maldi, ka "kaut kas jāatstrādā" vai, ka var apēst kaut ko tik sliktu, lai sevi mocītu vēlāk dubultā.

Sūtu tās prom un rīkojos vienīgajā pareizajā veidā, kā domāju - es atlieku modinātāju, lai turpinātu vēl 45min vārtīties.

Taču iekšējā balss sāk savu vainas apziņas saucienu, un es saprotu, ka ja nekāpšu ārā, arī pagulēt nebūs iespējams.

Pieceļos un saprotu, tas nav slinkums, es tiešām jūtos nogurusi un gribētu tikai mierīgu rītu.

Apstājos uz brīdi. Saku sev, ka pastaiga pa mežu taču būtu labi, ko?

Nav jāskrien, tikai maza pastaiga.

Uzvelku kedas, dodos ārā un Jā. Ārā ir labi. Ir tikko naktī lijis lietus, gaiss vēl ir mitrs un es sajūtos kā daļa no visa. Apstājos pie koka, iesildos, jo iekšēji vēl ceru uz skrējienu. Bet nē, ķermenis šorīt pilnīgi protestē pret jebko, kas ir ātrāks kā 4km/h.

Sāku mierīgā solī iet un jūtu cik iekšēji pateicīga esmu, ka izgāju ārā, bet visvairāk, ka sadzirdēju un atradu kompromisu. Ir dienas, kad kā mazam vagaram sevi jādzen, jo slinkums iesēdies iekšā, un tad ātri, ātri jāvelk kedas, lai paskrietu. Bet ir dienas, kad tu jūties tik sasodīti saguris, un tad lielākā māksla ir atrast vidusceļu starp neko nedarīt un tomēr darīt KAUT KO.

Lai sadzirdētu, spēja ir jāattīsta un tas noder arī vēlāk, kad runa ir par uztura uzņemšanu.

Par kustībām un disciplīnu - šo bieži var just treniņos, kad cilvēki domā, ka labāk nenākt vispār, ja negribas vai nav spēka, vai karsti.

Bet es uzsveru, ka labāk ir atnākt un drīkst šādās reizēs nedarīt uz 100%, drīkst paņemt mazliet mazāk svara, bet vienmēr ir labi piedāvāt kādu nelielu kustību sev.

Cilvēks nav taisns nogrieznis ar nepārtrauktu motivāciju vai vēlmi darīt. Arī mūsu gribasspēks ir ierobežots resurss, bet mazie ikdienas soļi pretī aktivitātei ir galvenā atslēga ilgtermiņa veiksmei.

Ja sāksi izlaist mēnešiem ilgi, atsākt būs daudz, daudz grūtāk. Ir vasara,un jūties īpaši laisks, un tā vien gribētos atvērt vēsu dzērienu un izpakot vēl kādu saldējumu. Es zinu. Es vakar tieši vienu notiesāju īsi pirms treniņa.

Taču tāpat kā man šorīt, arī tev jāmeklē kompromisi. Tu vari samazināt savu treniņu rutīnu nedaudz, bet tomēr uzturēt regularitāti, jo tieši tas ne tikai attīsta spēju saprast - šodien uz visiem 100 vai nedaudz mierīgāk, bet arī rada foršu atkarību, ka beigās nemaz pa īstam nevari atlikt modinātāju.

Jo vari taču iziet pastaigā. Vai ne?