Es apzināti nerakstu uzvarēt, jo tās ir sajūtas, kas var atgriezties laiku pa laikam, tomēr tagad brīvi varu par to rakstīt, nebaidoties to izjust. Ilgi domāju vai vēlos šo rakstīt. Vai tas iederas fitnesā? Bet, kad apkārt arvien vairāk tuvu cilvēku sāk saskarties ar šo, es sapratu, ka vajag. Tajā laikā es būtu bijusi laimīga, ja kaut viens cilvēks man būtu pateicis - ar tevi viss būs labi. Šķita, ka kuļos savā prātā kā tumšā mežā. Kā arī, fitness galu galā nav tikai par muskuļu audzēšanu, bet arī par līdzsvaru starp prātu un ķermeni. Tātad iederas pat ļoti, piekrīti?
Pirmo reizi iepazinos ar trauksmi vairāk nekā pirms pusotra gada. Sēdēju autobusā, devos uz darbu un nesapratu, kas par satraukumu? Kas tas ir, kas spiež krūtīs? Kas ir tas, kas tik ļoti traucē ievilkt elpu? Ar šādām sajūtām no „zila gaisa” dzīvoju ilgstoši, centos darīt ikdienas lietas kā ierasts, bet kļuva grūtāk un grūtāk. Tā bija mistika. Es, kas vienmēr bijusi tik pozitīva, smaidoša, es kas dzīvi vienkārši dzīvoja ar baudu un prieku – uzgāzās kaut kāds murgs. Patiesība jau ir tāda, ka tas ir svētīgākais, kas noticis, tomēr tajā brīdī nemaz nešķiet tā. Panikas lēkmes iepazinu tikai divas reizes, pašai šķita, ka jāsauc ātrā palīdzība – sirds apstāsies, noģībšu un vispār, gals klāt. Tomēr nē, nē. Vairāk detaļās neizplūdīšu, tie, kas to jutuši, paši atpazīs savas izjūtas.
Tas kļuva tik traucējoši, ka pārauga bezmiegā. Kādreiz varēju gulēt diendusu un mierīgi iet nosnausties vēl, bet tad – es mēnešiem ilgi mocījos ar miega traucējumiem. Kādu rītu ejot uz darbu un ieraugot sevi spogulī nobijos. Bet ko tu cilvēks dari? Tu uzkrāsojies un laid dzīvē tālāk, jo tev taču nav ne jausmas, kas notiek.
Šim visam kuļoties cauri es meklēju veidus kā sev palīdzēt. Un zemāk sarindoju,manuprāt, pašus efektīvākos veidus kā samazināt trauksmes izjūtas jeb to, kas strādāja man.
1. Pirmais un svarīgākais. Būšana pie DABAS.
Ak, šo es varētu izcelt un izcelt. Kad bija ļoti slikti, tad tikai mežs un jūra varēja glābt. Es tikai gāju un gāju. Ņēmu rokās čiekurus, iedomājos, ka varu tiem atstāt visas raizes un tad pateicīgi aizmetu prom – pastaigas beigās. Izklausās savādi. Nu jā, bet tajā brīdī der visi līdzekļi. Kustība dabā tiešām bija zāles gandrīz uzreiz. Saprotams, ka ne vienmēr ir iespēja, bet kopumā – censties maksimāli daudz būt pie dabas. Brīvdienās, vakaros, rītos. Atrast laiku. Tur nāk atbildes. Kaut vai parkā, ja ir iespēja būt tikai pilsētā.
2. MEDITĀCIJA. Apzināti neliku šo pirmajā vietā. Periodā iepazinos ar meditāciju, tādēļ jo vairāk pateicīga esmu šai iekšējai krīzei. Sāku, jo nespēju gulēt. Vadītās meditācijas bija glābiņš pusgada garumā.Klausījos tās pirms miega, bezmiega naktīs un dienās, kad vienkārši uznāca melnie. Izmantoju aplikācijas Simple Habbit vai Insight Timer – abas ļoti vērtīgas. Neliku šo pirmajā vietā, jo meditācija ir mierīga sēdēšana un uzmanības vēršana iekšpusē, uz savu elpu. Tas īsti sākumā var nesniegt mieru, jo trauksmes saistītās izjūtas būs vēl labāk jūtamas. Taču ilgtermiņā tā palīdz sevi iepazīt. Pagājis viss šis laiks, un tikai tagad es saprotu, cik vērtīgi tas patiesībā ir. Uzsākt draudzību ar savu iekšējo pasauli. Neizlaid šo soli. Tas ir vienīgais solis, kas var palīdzēt ilgstoši.
3. INTERNETS OFF. Nopietna, svarīga lieta. Redz, trauksmei iemesli var būt daudz, pārsvarā iekšēji, bet smadzeņu noslodze mūsdienās nav joka lieta. Ja kādreiz biju cilvēks parastais, kam instagram rītā vakarā, kas lasa ziņas, klausās radio. Tad tagad.. Tagad tās Zanes vairs nav. Es nezinu, kas ir interneta ziņas, atmetu lietot telefonu 2h pirms miega un pēc pamošanās. No sirds, tas dod TIK daudz. Ja pirmais, ko atver acis, ir paņem telefonu, tad tā momentā ir būšana ārpus sevis. Tas ir stress, temps, raizes par ārējo pasauli. Sajutu, ka daudz mierīgāk jūtos, ja veltu laiku meditācijai (kaut 5min), brokastīm, kafijai, sev un tikai pats pēdejais ir paņemt telefonu. Tikai tad, kad iekšēji esmu gatava. Un nekā savādāk. Vai dzīvoju ilūzijas burbulī, kur nav slikto ziņu? Jā, varbūt. Bet runa ir par manu labsajūtu, un tikai šādi es varu sniegt labāko savu potenciālu apārtējai videi. Esot mierā es varu iedvesmot citus. Tajā laikā un vēl tagad reizēm, ja esmu bijusi nost no telefona ilgāk, un ieraduma dēļ sāku lasīt Facebook ziņas – satraukums ir klāt. Izklausās smieklīgi varbūt, bet tā tas ir. Periodu var dalīt PIRMS/PĒC. Pēc nekas nav tā, kā bija pirms.
4. ATPŪTA. Milzīgs trauksmes iemesls man bija izdegšana. Es burtiski spiedu ārā no sevis visu sulu. Man bija (diemžēl arvien ir) augstas prasības pret dzīvi, sevi, pret to, kas man it kā jādara. Par to, kādai man jābūt, kā jādzīvo. Es daudz tikos ar cilvēkiem un pavadīju ārpasaulē. Trauksmes laikā man palika slikti no domas vien, ka jātiekas pat ar draugiem. Nespēju izdarīt dienā vairāk par pāris lietām. Miers. Nesteidzība bija vajadzīgas lietas. Ja neklausīju sevi un atrados kādā pasākumā vēlu vakarā vai ar daudz ļaudīm, man varēja sākties pilnīgs elpas trūkums. Man vajadzēja tikt prom. Tad nu mans ieteikums – esiet gudrāki. Dodiet sev pauzi. Atpūtu. Nekā nedarīšanu. Zinu, ka nav viegli. Es to zinu labāk kā jebkurš. Ārēji man bija perfekta un it kā mierīga dzīve, bet iekšējās prasības visu noēda, tāpat kā pārāk liela būšana ārpasaulē. Esiet mājās kādu dienu, tas atjauno.
5. SARUNAS. Iepriekš minēju, ka pat būšana ar draugiem varēja būt nasta. Tā ir tiesa, dēļ lielā noslogojuma. Taču sarunas ar tuvu cilvēku bija zelta vērtas. Tādas nebija daudz, un nebija daudz cilvēku, kam to stāstīju, bet bieži gāju pa mežu un zvanīju tētim. Atklātība vienkārši palīdzēja. Kad pasaki skaļi to, kas tevī sēž, tu mazliet distancējies un pieņem situāciju vienlaicīgi. Ļaujiet sev tuvajiem palīdzēt. Zinu, ka gribās burkšķēt un atgrūst. Ka neviens jau nesaprot. Varbūt nesaprot, bet patiesībā tāds kārtīgs apskāviens daudz dod. Ja vien ļaujam sev to saņemt.
6. KAFIJA UN ALKOHOLS – PAGĀTNE.
Jā, jā. Arī tā garšīgā sarkanvīna glāze pie steika. Alkohols pasliktina miega kvalitāti, satrauc un savā būtībā ir depresants. Protams, ja galvā ir miers, tas nav jūtams. Tomēr, ja moka trauksme – iesaku pilnībā atmest. Es tā izdarīju, un arvien nelietoju. Labi, man plauktā stāv dāvināts šampanietis, kas gaida manu dzimšanas dienu, bet tas ir reti, cik reti un nav arī vajadzības.
Kafija – kafija ir mīlestība priekš manis. Taču satraukumu tas pastiprināja un galvenais, ka radīja grūtības iemigt. Dzēru maksimums vienu kafiju dienā, no paša rīta vai līdz 12:00. Ļoti izjutu, ja iedzēru pēcpusdienā. Mierinājumam varu teikt, ka tas pāriet. Nu jau atkal varu malkot divas krūzītes dienā. Tas nav uz mūžu, bet uz peridou – reāli palīdz.
7. PSIHOTERAPIJA. Kā beidzamo minu šo. Patiesībā jau tas varētu būt arī pats pirmais, bet es teiktu, ka nē, jo pa šo laiku sapratu lūk ko. Citi cilvēki var palīdzēt daudz. Īpaši jomas speciālisti. Bet tomēr tikai cilvēks pats zina iekšēji, kas ir tas, kas tur urd? Lai nu kā, es sapratu, ka man vajadzīga palīdzība, kad trauksme absolūti nepārgāja pat atvaļinājuma laikā. Tad es, ar nelielu grūdienu no malas, devis uz konsultācijām. Tas bija vērtīgi, jo palīdzēja izzināt iekšējo pasauli un bailes, kā arī strādāt ar raizēm, kas ir biežs trauksmes avots. Nav joka lieta un nudien, ja trauksme pāriet bezmiegā, tālu nav arī tumšais depresijas mākonis – nekautrējies meklēt palīdzību. Svarīgi rast labu speciālistu. Man jāteic, ka es bieži neļāvu īsti sev palīdzēt un godīgi sakot, bija reizes, kad jutos ļoti, ļoti nobijusies – vai vispār vēl viss būs kārtībā? Tāpēc - tu neesi viens un atbildes var atrast. Pieņem palīdzību.
Nobeigumā vēlos tikai rezumēt, ka atskatoties uz šo laiku teiktu lūk ko. Trauksme ir draugs. Jā, jā. Es to zinu, jo šis draugs kādreiz atnāk ciemos pie manis vēl. Tas ir ziņotājs, un labāk būs, ja nemēģināsi to ignorēt un to, ko tas cenšas pateikt tev, man - hei, atpūties. Pievērsies Dzīvei, nevis internetam. Pārskati vērtības. Galvenais, pats, pats – vai tu dzīvo tā, kā tu vēlies? Trauksme šķietami uzklūp no zila gaisa, bet tā nerodas tur. Vai nu nav rasts dzīves līdzsvars starp atpūtu un darbu, vai arī iekšējais līdzsvars galvā. Varbūt ir kaut kas, kas neliek mieru. Varbūt jau tik ilgi gribētos iet dejot, gleznot, jāt ar zirgu, vārtīties sniegā, aizbraukt uz Meksiku, uzteikt darbu, paņemt garo nedēļas nogali, iztērēt naudu sev, iedzert kakao nedomājot par kalorijām. Nē vēl vairāk. Paņemt kakao un biezpienmaizi. Apēst kopā ar Hematogenu. Visu vienā reizē un nesodīt sevi. Varbūt jau sen neesmu piedevusi kādam? Varbūt man vispār gribās visu mainīt? Varbūt tikai izgulēties?
Tur apakšā mūsos ir daudz. Un es zinu cik ļoti grūti rast atbildes uz visu. Nevajag. Bet reizēm pietiek tikai ar lēmumu. Paldies trauksme, es sapratu. Tu esi brīva. Un brīvība ir tepat. Saskandinu ar jums kafijas krūzi un novēlu mierpilnu dienu.