Standarti pret ķermeni nav uzturami ilgtermiņā, rūpes par sevi ir.
Šajā laikā, kas mums dots parādās interesantas norises. Secīgi blakus jaunām iespējām un pašu radošumam ir, iespējams, nostājušās bailes. Bailes zaudēt formu, muskuļus, iegūto fizisko ķermeni. Treniņu iespējas kļūst citas, bet tās vairs nav tās pašas.
Par ķermeniskajiem standartiem runā daudz, domā daudz, bet neko jau jaunu īsti neizdomā. Skaidrs, ka visiem būtu mierīgāk, gan ķermenim, gan sirdij, ja mēs spētu izkāpt no tā, ko paši radījām. Savas striktās mērauklas, kas mūs šņorē kopā, un kura mēdz pazibēt kā strauja gaisma baiļu veidolā brīžos, kad sildošā rutīna ir izkupējusi gaisā. Tad parādās gaužām skaidri tas, kas mūs biedē visvairāk, ko mums ir bail pazaudēt. Un bieži tie ir mūsu standarta ķermeņi. Ideālā pasaulē mēs vēlētos attālināt novecošanās, muskuļu masas zaudēšanu, reljefa zaudēšanu un jebkādas ķermeniskas izmaiņas, lai tās pat nerāda savu neglīto vaigu mums. Nē, nē, nē. Ķermenim ir jāpaliek tādam, kāds tas ir augstākajā savā standarta formā. Ideālam. Jā, perfektam. Tad es būšu drošībā, tad es būšu skaists, tad mani mīlēs, tad es nesaņemšu kritiku, tad jā. Tad būs dzīve. Ikviens kritiens atpakaļ no nospraustā kursa ir neveiksme. Bet tiešām? Bailes zaudēt iegūto fizisko formu – es varētu uzrakstīt eseju. Interesantākais ir tas, kā šīs bailes virza mūsu pašu dzīves. Nekad nejūtoties labi diezgan, un māņu veidā slēpjas aiz prieka kustēties, kaut gan vai beigās tu dari to aiz prieka un labsajūtas, vai savu tēlu dzīts? Man nav jāatkārto cik ļoti es mīlu kustību, treniņus, visu. Kustībā ir dzīvība. Bet jautājums, kam nav atbildes, kāpēc mēs domājam, ka dzīvība ir determinēta noteiktā formā, ko mums jābaidās zaudēt? Vai tas nav absurdi skriet pēc ķermeņa, kas mums bija pirms gada, desmit, pirms mēneša, ja mēs tā vietā varam pārnest apziņu uz sevis mīlestību un rūpēm? Kā būtu, ja priortiāte, kāpēc mēs darām lietas, iet uz zāli, dejot, jogot, skriet, gulēt, ēst, būtu balstīta RŪPĒS par sevi? Iemainot standartu, kādam jābūt mūsu ķermenim pret mūžilgām rūpēm.
Saprotiet pareizi – dzīvība ir kustība, un neskatoties uz to kā cenšamies uzlabot savu fizisko paštēlu, tas mainās. Nemitīgi. Nav iespējams iekonservēt sevi. Un kaut arī darbs ir ieguldīts milzīgs, nemainot savu prasību bāzi, tās mūs burtiski apraks zem smagām, smacējošām smiltīm. Kur visas tās labās lietas, ko darām, mūs necels priekā, jo bāze būs bailes zaudēt. Bet darīt aiz bailēm - var, bet cik nomācoši. Nav iespējams zaudēt. Tās ir pārmaiņas, kas mūs skar. Mūs visus, mūsu ķermeņus un vairāk. Bicepsi mainās, vēdera prese maina savu izskatu, apziņa mainās, lietas notiek. Bet mēs dodam solījumu sev, ka liekam RŪPES par sevi kā prioritāti. Rūpes izskustēties tā, kā tas ir iespējams šobrīd. Rūpes ēst barojošu, labsajūtu un veselību veicinošu ēdienu. Rūpes un iejūtību pret brīžiem, kad ierastais nav pieejams. Rūpes sevi pieņemt ārpus standarta formas. Beigu beigās, standarts cietīs neveiksmi, vienu nomainīs cits. Rūpes, veselība, mīlestība - dzīvos. Ejiet svaigā gaisā, draugi, esiet iejūtīgi pret sevi un turās! Zane