Labi, slikti. Pareizi, nepareizi. Pārēšanās. No kā bēdz Tu? Dziedinošā pieņemšana. Pārēšanās ir bēgšana. Katram no sava meža vilku bara. No kritikas, no sāpēm, no nepatīkamiem notikumiem, no stresa, no skumjām, no sevis. Ēst par daudz vai daudz par daudz – tas nav dzīvas radības mērķis, ja viņa jūtas vesela un laimīga. Ēšanu par daudz vajadzētu uztvert kā zīmi, kā signālu – kas manī notiek patiesībā? Jo ķermenis pēc savas būtības ir radīts zinošs un gudrs par apjomu, kas mums vajadzīgs. Jā, ķīmiski, pārsaldināti ēdieni var mums apgrūtināt sāta sajušanu, tomēr visbiežāk ēdiens ir sekundārs spēlētājs. Pārēšanās var būt arī bēgšana no diētas, no ierobežojumiem, kas nav reāli. Pārēšanās cēloņi ir dažādi, bet tiem ir viena kopība iezīme - tas ir veids kā mēs cenšamies tikt galā ar kādu situāciju, lai atkal justu līdzsvaru, justos labi un ēšana ir veids kā to darām. Tas nav nekas, ko sev pārmest –tas var būt dziedinošs signāls.
Viens no lielākajiem pārēšanās iemesliem ir ne vien diēta, bet perfekcionisms un kritika. Kāpēc tā? Jo prāts ir sabūvējis priekšstatus par to, kas ir pareizi, kas nepareizi, kas ir pareiza ēšana, kas ir pareiza dzīvošana un brīdī, kad saskaramies ar realitāti, mums sāp, ir šoks un gribam aizbēgt. Nē, tā nav! Nē, es tā negribu izskatīties, ēst, būt (ievieto savu.) Es esmu tur bijusi. Kā cilvēks, kas visu mūžu ir centies būt labā formā, manas lielākās bailes bija apēst par daudz. Gribi vai negribi, laiku pa laikam tas notika. Tas varēja būt parasts ēdiens, bet varēja būt arī liela vēlme apēst veselu kūku. Kas interesantākais, šīs vēlmes uzmācās tieši pēc “labajām” nedēļām. Zini, tās nedēļas, kad jūties lieliski, kā Tu pats un viss šķietami iet no rokas. Tad pienāk tāda diena un Tu attopies leksējot iekšā jau 3 kūkas gabaliņu. Arī mana ēšana par daudz un šīs kāres bija bēgšanas plāns. Es bēgu no sava perfekcionisma, no saviem iedomu tēliem par to, kas ir pareizi un, kas tāds nav. Man bija augstas prasības pret sevi un savu ķermeni, man bija domas par to, kā ēst ir pareizi un kā nav. Kā izskatīties ir pareizi un kā nav. Ja redzēju kādu savu bildi, kur sev nepatiku, es fiziski jutu kā kritika izplatās manās šūnās un man sāp. Sāp sirds. Jo es tikai gribēju sevi mīlēt. Pēc šādām reizēm, agri vai vēlu es jutu vēlmi bēgt. Apzināti vai neapzināti es mierināju sevi ar kaut ko saldu. Vien pēc tam man sāpēja vēl vairāk, jo es taču atkal esmu pieļāvusi kļūdu. Es esmu bijusi vāja un tik tālu no perfektas.. Kā gan tādu var mīlēt? Šo savu patības daļu man bija ārkārtīgi smagi un grūti pieņemt. Es cerēju, ka kāda jauna diēta, laika logs vai apzināta ēšana dziedinās vēlmi ik pa laikam noēsties našķus kā negausim. Bet nē. Jo “labāk” man gāja, jo biežāk jutu vēlmi pārēsties. Pat pēc lieliskām brokastīm, es redzēju kā prātā vīd doma par šokolādes kalnu, ko 100% zinu, ka negribu. Man tas – šī mana daļa - likās riebīga, vāja, nebaudāma un es gribēju vienkārši nogriezt no sevis šo pusi. Vienīgi – tas tā nestrādā. Kam pretojamies, tas kļūst aktīvāks. Likās, ka pati Realitāte stumj mani šajā tumsā iekšā un liek meklēt pēc gaismas luktura. Sevī. Pārēšanās, kas bija mana lielākā tumsa, beigās bija arī mana gaisma un dziedināšanas process. Es beidzot apjautu, ka šis viss bija tikai par to, ka man nav jābūt perfektai. Es, tāpat kā mēs visi, vēlējos, lai mani mīl tādu, kāda es esmu. Lai ko es ēstu, lai kāda būtu. Un šī mīlestība sākas no sevis. Kad ēdu par daudz, es šķietami sodīju sevi, jo man likās, ka neesmu mīlestības cienīga (jo neesmu gana laba – lasi – neēdu “pareizi”.) Pārēdoties es protestēju pret bērnībā izvirzītajām prasībām, tikai nu jau es pati sevi tās biju izvirzījusi. Ko tad darīt, ja arī Tu atrodi šeit sevi? Lai kāds ir Tavs pārēšanās stāsts – pieņem to. Pieņem, ka Tev nav jābūt pareizai vai perfektai. Pieņem, ka tas bija Tavs veids kā risināt lietas, un varbūt vienmēr būs daļa no Tevis. Un lēnām dziedēt īsto problēmu. Un atceries, ka arī šis sevis pieņemšanas process nav ar vienu pareizu vai nepareizu finišu. Nedomā, ka ja pieņemsi sevi šķietami pilnībā (kas ir visa mūža darbs un nav iespējams, jo būtu vēl viens perfektuma tīkls), nekad neapēdīsi par daudz vai neizdarīsi kādu kļūdu. Nē. Tas viss arvien būs daļa no Tevis, tikai tagad Tu zināsi, no kurienes tas radies un kādā brīdī arī spēsi apzināti izlemt, ko ar to darīt.
Ēdiens nevar dziedēt mūsu patiesās vēlmes vai sniegt mīlestību, tomēr kritika par to, ka esam to tur meklējuši, tikai vairos ierasto taku. Tā vietā ļaujies dziedinošai pieņemšanai. Lai Realitāte pati Tev parāda, kāds ir līdzsvars. Svini to, ka esi daļa no Dabas – perfekta jau tāda, kāda piedzimi. Ar visu savu tumsu, ar katru daļu, kas Tev tik ļoti nepatīk. Ar vienu aci mazāku un vienu lielāku :) Ar mazliet greizu smaidu un tik ļoti Sevi.