Pieņemšana.
Kaut arī Lieldienas es nesvinu pēc dziļi kristīgām tradīcijām, man kaut kas patīk domā par atdzimšanu. Atdzimt sevi pieņemot. Ko es ar to domāju?
Gluži kā šajā bildē, it visam ir divas puses. Labā un kreisā. Gaisma un tumsa. Veselīgā un neveselīgā. Fizisks izsalkums un emocionāla ēšana. Dārzeņi un piena šokolāde. Vai Tu vari pateikt, kas no visa ir labs, kas slikts? Sākumā Tu domā, ka vari. Tu esi par to drošs. Tu ieliec sevi rāmī, shēmā vai ierobežojumos. Lai paliktu tikai labais. Lai nebūtu jāskatās uz ēnu. Bet visam ir ēna. Visam ir divas puses.
Kaut ko no sevis noliedzot, mēs cīnāmies paši ar sevi. Arī es lielu daļu laika esmu pavadījusi dziļā sevis noliegšanā. Tādā, ka līdz kaulam. Bija lietas, kas man patika, un bija lietas, kuras es principiāli noliedzu un uz tām neskatījos vai ārkārtīgi baidījos. Visu mūžu es centos noliegt, ka man varētu garšot neveselīgas lietas vai, ka esmu līdzīga saviem vecākiem, bet galu galā, es esmu tikai cilvēks, un paliek labi.
Ēdiena līdzībās - kad kaut ko gardu ēdu, es cerēju, ka man negaršos, vai cerēju, ka pietiks ar mazliet Jo tā esot pareizi. Apēst 3 kumosus un viss. Patiesībā reizēm nepietiek, bet ir jāpieliek zināma noteiktība, lai izlemtu, ka pietiek šodien.
Absolūta noliegšana, ka man varētu garšot neveselīgs ēdiens, našķi, jo tas taču nav veselīgi! Izrādās, ka patiesībā man garšo arī īsta nutella, ne tikai avokado ar kakao?
Kad apjautu, ka biju to noliegusi, man bija jocīgi. Ko ar to darīt? Kā atrast vietu savām jaunajām daļām? Sevi pieņemot, mēs varam pakāpeniski rast tam visam vietu.
Pieņemot, ka neesmu tikai balta, gaiša un veselīga, es pakāpeniski sāku pieņemt arī citas savas būtības daļas. Biedējošo tumsu. Ne tikai to, kura mīl dārzeņus un kustību, bet arī , to, kura dievina našķus. To, kas var spert zemi gaisā, to, kas ir nikna un arī to, kas ir ļoti mierīga.
Kaut ko pieņemt un atrast tam vietu – tas ir kā satikt sevi no jauna. Ja iepriekš mana sportiskā un veselīgā daļa cīnījās pret to, kas tāda nav, nu tās abas var sadarboties, nevis būt pretrunā.
Pieņemšana ir interesanta lieta. Tā nenozīmē padošanos, bet gudru integrāciju. Iepazīšanu. Mīlošu klātbūtni. Mīlošu uzmanību pret sevi, tā vietā, lai vērtētu.
Ikvienās attiecībās sākumā ir gan mazliet neveikli, gan reibst galva, gan arī skurbinoši. Attiecībās ar sevi nekas nav citādi. Ir jādod sev laiks pierast pie tā, ko par sevi uzzini, ko atrodi, ko iepazīsti un beigās - pieņem.
Reizēm mēs kā ķīmiķi metamies savā dzīvē, lai izveidotu perfekto dienas molekulu. Ar atrotītām piedurknēm – uzlabot, sadziedēt, pilnveidot. Es jau to pašu esmu darījusi. Bet šodien gribu Tevi aicināt vienkārši satikties ar sevi, izzināt un pieņemt. Lai atdzimtu no jauna.