Tas notiek lielveikalā. Kāds bērns saceļ skandālu. Asaras, pacelta balss. Tētis mēģina nomierināt. Pienāk mamma, vaicā – “Kas notiek?” Bērns gribot mājās.
Labi, ģimene dosies mājās, bet, lai beigtu raudāt, tiek izspēlēta kārts.
“Bet iedod taču viņam konfekti!” Bērns paceļ roku, ieliek ledeni sev mutē un viņi aiziet. Tik vienkārši. Kas tikko notika?
“Vai tu ļauj viņam raudāt?” Man pašai pēc mēneša vaicā PEP mamma.
“Protams!” es atbildu. Esmu pat samērā lepna par savām spējām un intuitīvo izpratni, atļaut mazulim paraudāt – rokās, piebilstu.
Tomēr esmu kļūdījusies. Tas, ko es saprotu ar atļaut paraudāt, nav bijis tas, kod domā mans dēls. Pirmajās nedēļās Gastonu likām vannā, un brīdī, kad izcēlām viņu no ūdens, viņš raudāja precīzi kā tikko dzimis. Taču tā vietā, lai es ļautu viņam šo stāstu stāstīt, es iedevu krūti, jo tā viņu nomierinās pēc ūdens un jaunās pieredzes. Es devu krūti kā vien viņš iepīkstējās pirmās nedēļas, kad vēl zīdīju.
Pēc tam es nebūtu dēlu saukusi par lielu raudātāju, tomēr pirms miega vai neveiksmīgas dusas salīmēšanas, es izdarījos visvisādi – nēsāju viņu uz rokām, aijāju, devu knupi un savu reizi pat pudeli, lai viņš no jauna iemigtu. Man šķita, ka ļauju viņam raudāt, kad cenšos nomierināt, līdz uzzinu atklāsmi – nomierināties un atslābt nav viens un tas pats.
Kad biju maza, atceros epizodi, kur esmu istabā un raudu, un raudu, un raudu. Man bija jāiznāk no istabas “normālai.” Pēc daudziem gadiem, kad aprunājos ar savu mīļo mammu, viņa atzina – “Es saviem bērniem raudāt neļāvu.”
“Ko tu ar to gribi teikt?” es viņai jautāju.
“Es devu knupi vai pudeli. Man nepatika, ka bērni raud.” Un man atkal paliek skumji. Skumji par to, ka neesmu ļāvusi tā kārtīgi izraudāties savam dēlam, domādama, ka katra asara jānomierina un skumji, ka mums ir neērti par to, ka mūsu bērni raud, krīt histērijā un piedzīvo šīs “neglītās emocijas.”
Kad domāju par notikumu lielveikalā, es nenosodu šādu rīcību. Es zinu, ka pati izdarīšu desmitiem līdzīgu lietu – iedošu paskatīties telefonu, multeni vai vēl ko, kad būšu sagurusi. Tā notiek, vecāki nav ideāli un, lai saglabātu veselo saprātu, reizēm jārīkojas ne pēc grāmatas. Bet šis man šķita.. tik skumji ne dēl rīcības, ka bērna raudas tiek apklusinātas ar pārtiku, bet par to, kāpēc tā notiek.
Būsim godīgi, mums bieži ir kauns, ka bērns raud publiskā vietā, jo pastāv iespēja saņemt nosodošu skatienu. Ja bērns, nedod Dievs, vēl nokritīs uz zemes, kāda ome noteikti pienāks un pateiks, ka nav audzināts. Labs bērns ir kluss bērns. Tiek slavēti bērna smaidi, smiekli, uķi puķi, bet kad bērns raud, paņem ledeni un aiztaisi muti.
PEP mamma man pašai ieteica ļaut dēlam raudāt rokās, kamēr viņa stāsts būs izstāstīts, un pēc minūtēm desmit es tieši to arī jutu. Man palika neērti, jo ko padomās kaimiņi? Ja zīdaiņa raudas ir pieņemamas, tad divgadnieka + izlēcieni jau tiek traktēti kā niķi. Kā neizdošanās. Nē, es nemudinu bērnus bļaustīties veikalos, vai būt neaudzinātiem mežoņiem, bet jā, gribētos, lai nav jākaunas no bērnu (un savas?) raudāšanas. Emocijām.
Un zini kādēļ es visu šo garo penteri stāstu? Jo mani aizķēra salīdzinājums, ka ja bērns raud un es viņu tikai aijāju, kratu vai lieku knupi, respektīvi, mierinu, es neļauju viņam atslābt, vēl vairāk, es veidoju saistību – kaut ko jūtu, man to nomāc, nevis uzklausa, kas vēlāk veido paternu – kaut ko jūtu, ēdu, jūtu – dzeru, jūtu – strādāju vai nonācu citādi. Tas man bija šoks. Es nebiju par to domājusi šādā saistībā.
Bērni, tāpat kā mēs, ja neesam roboti, mēdz raudāt, jo tiem sakrājas emocijas. Veikals nav vieglākā vieta kur būt pat man, 30 gadu vecumā, nemaz nerunājot par mazu cilvēku. Jā, viņi raud. Jā, grib mājās, bet nē, mums nav ne jānosoda – ko tad ņem līdzi, jo ne visiem ir aukles, un mēs varam veltīt iejūtīgu smaidu, nevis nosodošu skatienu, lai vecākiem nav jāaizbāž mute bērnam ar našķiem. Tas veido ēšanas traucējumus, tas veido nespēju izteikt emocijas un būt kontaktā ar vajadzībām, un tas, lūk, ir reāli sarežģīti vēlāk.
Ļausim bērniem raudāt, ļausim raudāt sev.
Reizēm tieši tik vajag, lai atslābtu, nevis apēstu.