Ko nozīmē ēšanas traucējumi? Ko nozīmē nebūt īsti līdzsvarā starp sevi un ēdienu? Kāda ir dzīve pirms/pēc?
Ja esi uzspiedis šim rakstam, pieņemu, ka esi saskāries ar sava veida ēšanas traucējumiem. Bet, kas īsti ir ēšanas traucējumi? Vai tie ir tikai anoreksija un bulīmija? Vai arī jaunā apsēstība ar pārspīlēti veselīgu uzturu? Vai arī tās ir manas bailes kļūt tik resnai kā tam ronim, ko redzēju vasaras nogalē Lilastē, kad gāju ar savu mīļo vīru pastaigā, bet domāju par to, ka spiež bikses? Tā vietā, lai baudītu laiku, es dzīvoju savā mazajā prāta cietumā. Nudien, kas īsti ir neveselīgas attiecības ar ēdienu?
Neesmu droša, un šis raksts ir tikai un vienīgi manis pašas ceļš. Šādus rakstus man pat negribās publicēt, jo tie nav vieglie, foršie raksti, bet iekšēji man šķita, varbūt vajag. Ilgu laiku man nebija ne jausmas, ka sirgstu ar kādām nestandarta domām vai traucējumiem. Taču tagad es zinu. Ir kas vairāk par anoreksiju. Ir kas vairāk par terminiem un tā ir dzīve, kurā nav vietas nekam citam kā tikai mūžīgam skrējienam pēc perfekta ēšanas plāna, perfektām izvēlēm un perfekta ķermeņa. Lai justos drošībā. Lai tikai justos mīlēta un drošībā. Smieklīgākais ir tas, ka atskatoties uz šo laiku – es nemaz nekad nejutos perfekta. Pilnīgi nekad. Vēlos palīdzēt jums vienkārši šādai pieredzei pārlekt pāri, jo tie ir izniekoti gadi, dienas, mirkļi.
Par tēmas aktualitāti liecina ne tikai manu draudzeņu sarunas, teksti sociālos tīklos, bet arī mana nesenā ciemošanās Luksemburgas ERASMUS+ projektā, kur draudzības ietvaros ar meitenēm apjautu – cik gan daudz mēs esam – satrauktas kā iespundēti zvēri par to, ko domājam par sevi pašas, citi un cik tālu esam no savām patiesajām vēlmēm. Iekšēji cerot, ka kāds novērtēs mūsu augumus, centienus, slaidumu. Kas par suņa murgu tas ir, kas drošus cilvēkus vērš stindzinošās bailēs no ēdiena?
Tātad, kādi var izskatīties ēšanas traucējumi pavisam parastam cilvēkam? Dalīšos savā nelielajā saraksta par dzīvi PIRMS.
Nespēja paēst ārpus mājām, jo nezinu cik kalorijas ir ēdienā. Ēdienkartes izpētīšana pirms restorānu apmeklēšanas, lai būtu droša, ka tur būs veselīgs ēdiens, ko baudīt. Ēdiena kontrole un jušanās slikti, ja nav sagatvots līdzi ēdiens. Bailes no izsalkuma. Uzkodu sagatvošana, ja nu būšu izsalkusi. Ēšana, kad neesmu izsalkusi, bet ēdu, jo ir laiks. Vainas sajūta par apēsto, ja tas nav definējams kā veselīgs ēdiens. „Cheat day” piekopšana. Atslodzes un badošanās dienas. Svēršanās katru dienu. Vēlme notievēt gadiem. Savas pašsajūtas mērīšana atkarībā no tā, ko rāda svari. Kaloriju strikta uzskaite. Gadiem. Bailes palikt resnai. Milzīgas, slēptas bailes. Nebūšana apmierinātai ar savu ķermeni. Nekad. Vēlme saglabāt konkrētu svaru. Ne par kg lielāku. Prieks, kad kāds izsaka teikumus cik slaida esmu. Vēlme notievēt vēl, lai gūtu atzinību. Ēdienreižu plānošana. Bailes, ko es ēdīšu no rīta, lai iekļautos noteiktās kalorijās? Ēdiena izvēle pēc uzturvielām – sarūgtinājums, ja ēdiens nav „pilnvērtīgs” Emocionāla ēšana. Ēšana, kamēr sāp vēders. Ēst tik daudz un nekontrolēti, ka pēc tam jāraud par savu vājumu. Uzskats, ka esmu slikts cilvēks, ja ēdu daudz. Esmu vāja, ja esmu apaļīga vai neesmu savā sapņu svarā. Neesmu profesionāla, ja nesveru noteiktu kilogramu skaitu. Neesmu gana laba, ja uz mana vēdera nav muskuļu reljefs. Savu bilžu pētīšana un atspulga – vai tiešām neesmu resna? Vainošana. Nemitīga sevis vainošana par ēdienu, apēsto, porcijām, izvēlēm, laiku, jebko. Katru dienu. Pēc katras maltītes. *Tagad droši arī saku – gremošanas veselību ļoti iespaido mūsu attieksme pret ēdienu. Dienā, kad beidzu vainot sevi, manas vēdera sāpes, problēmas pārgāja. Iepriekš domāju, ka nevaru dzert pienu, ēst biezpienu un tml., jo sāpēja pēc visa. Izrādījas mazliet citādi, bet tā ir atkal cita saruna.
Varētu, protams, turpināt vēl, taču ieskats ir gūts. Katrs punkts pats par sevi nešķiet tik melns, bet šos punktus saliekot kopā, kāda ir aina? Vai atpazini sevi? Ceru, ka nē. Un tomēr, ja tā-es rakstu ne ar nolemtību.
Kāda ir atbilde, kā būt brīvam no tā? Kādu vakaru es jutos izmisusi. Jau nepilnu gadu saucu sevi par brīvu cilvēku, kopš iepazinos ar apzinātību, apzinātu ēšanu, un tomēr. Kaut kur slepus bija pielavījusies vēlme uztapināt jau atkal – ideālo grafiku. Man bija doma, ka obligāti jātiek vaļā no vēlmes uzkost kaut ko pēc vakariņām. Es dusmojos uz sevi par to. Kā tā, ēd apzināti, bet tomēr vēl gribi uzkost. Es apsēdos un man nebija spēka. Es sajutos kā kādreiz, jo ja aplūkosiet sarakstu, variet iztēloties – cik daudz man varēja būt spēka dzīvei un radošām domām, ja galvā bija, kas tāds? Un šādās lietas mēs sevī slēpjam gadiem.
Un atbilde nāca. Ja esi noguris no cīņas, pārstāj cīnīties. Pārstāj uzlabot. Pieņem sevi mīlestībā.
Tik vienkārši un sarežģīti teiksi? Jā, bet tajā brīdī man palika viegli. Es varēju iemigt, jo es sapratu – visu enerģiju, ko veltu šajā cīņā, es varu veltīt jebkam citam. Piemēram, sev tuviem cilvēkiem, jauko brīžu novērtēšanai un pati sev, rūpēm par sevi. Patiesām rūpēm, nevis izdzīšanai.
Kā es atbrīvojos no šīm ķļūdām galvā? Tas bija ilgs, tiešām ilgs, garš ceļš, bet dalīšos savā pieredzē- 1. Es atmetu skaitīt kalorijas. 2. Pārstāju svērties. Plašāk vari izlasīt šeit, bet vēlos būt atklāta. Pēc vairākiem mēnešiem es tomēr nosvēros. Uzreiz saku - tas tiešām nepalīdz, ja centies atveseļot sevi. 3. Pārstāju uzskatīt treniņus par iespēju sadedzināt kalorijas, bet gan vienkārši sāku raudzīties uz to kā iespēju labi justies. Un mācījos doties uz tiem ar īsto motivāciju, nevis sevis sodīšanu. Bieži izvēlos patsaigu treniņa vietā.
*Šeit prātā man nāk kādas sajūtas, kuras nekā nevaru mainīt vai definēt par patiesām, tomēr dalos. Kādu dienu es šķērsoju darbavietas slieksni, biju devusies pati trenēties. Es stāvēju trenažieru zālē, raudzījos uz sevi, visiem cilvēkiem man apkārt un pēkšņi nesapratu, ko gan es daru? Kāpēc šie cilvēki sevi tik ļoti nemīl? Kāpēc es nemīlu? Pārtraucu uzdevumus un devos augšā, lai vienkārši pastieptos. Vai es tikai reflektēju? Vai arī mēs patiešām izdzenam sevi? Vadot grupu nodarbības, kā arī privātos treniņus tu redzi daudz. Tu redzi mīlestību pret kustību, un tu redzi pienākumu. Pienākums aiz bailēm ir tas, kas ir lieks. Motivācijai jāgriež pozitīvs svārstiņš, nevis pretēji. 4. Uzsāku #nojudgmentdiet jeb aizliedzu sev sevi vainot par apēsto. Burtiski manuāli, kā sāku atkal vainot sevi, teicu STOP. Mēs ejam tālāk. Mēs nerunāsim tagad par to. Mēs dzīvosim. Šis ir grūti, bet ļoti atbrīvojoši. 5. Uzsāku apzinātu ēšanu. Par to vairāk pasāstīšu atsevišķā sarunā. 6. Sāku meditēt un ievērot savas domas. Sapratu, ka domas neesmu es. Centos neļaut tām sevi iespaidot. 7. Meklēju cēloni vēlmei nemitīgi notievēt un atradu. Mans cēlonis bailēm bija vēlme netikt kritizētai. Mans mazais, iekšējais bērns burtiski trīc no domas, ka kāds tam izteiks komentāru – tu esi resna, neesi gana laba. Metode – stiprināt savu veselo pieaugušo. Spēcini ticību sev. Uzticies un skaiti pozitīvus apgalvojumus. 8. Meklē palīdzību. Tikai izvēlies kādu uzticamu, gudru speciālistu. 9. Pieņem lēmumu dzīvot, nevis skaitīt kalorijas, svērties un baiļoties. Man lielākais motivators bija doma – vai tiešām 40 gadu vecumā vēl vēlos sūkstīties, ka apēdu par daudz, par treknu vai, ka kājas ir par lielu? Tāda aina nešķiet pievilcīga. Nudien. Un gadiem ejot tu saproti, ka tie tarakāni paši ceļu prom neradīs, ir jādara, jāpieņem laimīgi lēmumi, un jādzīvo laimīga dzīve. Jo tas murgs, tas nav pa īstam. Dzīve ir sasodīti laba. 10. Mācīties dzīvot mīlestībā pret sevi. Patiesā mīlestībā. Tas nav izdarāms vienā dienā, bet tajā brīdī mainās viss. Tu zini, ka vari paēst no nelielas porcijas, tu vairs negribi sevi sodīt, negribi pieēsties emocionāli un visi augšējie punkti sakrīt vietās. Ne jau ēdiens padara mūs resnus, bet gan sevis nemitīga ienīšana, nepieņemšana un dzīšana stresā par saviem gudrajiem standratiem, kam iedvesmu gūstam instagram.
Kāda nozīme censties būt pareizam, ja tas tāpat nekad nepiepilda? Vai labāk nav ņemt savu dienu,sevi pilnu ar ķļūdām un mīlēt? Ja tu esi noguris, vienkārši pārstāj cīņu. Radi telpu patiesai mīlestībai pret sevi. Es nesaku – iemīli sevi uzreiz, bet radi Vietu, kur tai augt.
Vienalga cikos, kad un kā tu ēd. Pārstāj vērtēt. Atļauj sev un brīdim būt.
*Vēlos minēt svarīgu aspektu. Visi rīki un metodes, ko izmantoju nenozīmē, ka tas strādā visiem vienādi. Par kalorijām vai svēršanos – tie nav slikti rīki, bet ja tu gadu gadiem to vien dari kā centies notievēt, tas vienkārši vairs vienā brīdī nav veselīgi tavai galvai un nekalpo pareizi. Arvien uzskatu, ka pareizi ir integrēt visas zināšanas un doties pa spirāli uz augšu, bet atveseļošanās process dara izmaiņas, un tu saproti, ka miers sevī ir svarīgāks par kādu kontroles rīku. *Vēlos minēt, ka atkarībā no šo domu dziļuma, man šķiet, ka brīvība var būt nosacīts jēdziens, bet tomēr - kad vēlme atkal sodīt, notievēt, kritizēt nāks, tu jau būsi izaudzis lielāks un spēcīgāks. Vai vismaz zināsi, ka nav jāreaģē kā ierasts un pretī liksi savu mīlestību un rūpes. Mīlestībā, Zane