Ir rīts, ārā viegli smidzina lietus. Tāds, kas piestāv nedēļas pēdējām dienām. Tāds, kas Tev ausī čukst, lai nekautrējies tik mulsi, paņem Ziemassvētku dāvanā saņemto pledu, paņem to un dari savas plaukstas siltas. Dari savu brīdi siltu.
Diena sevi iezīmē ar gaišpelēkām debesīm, mākoņi lēni virzās savā nodabā dungodami, un es virzos tiem līdzi. Domāju – vai vēl zinu, ko nozīmē neko nedarīt? Un ko īsti tas vispār nozīmē? Kā izpaužas nekā nedarīšana? Saprotu, ka lasīt grāmatu nav neko nedarīt, tāpat kā izklaidēt sevi ar citiem rīkiem, seriāliem, nodarbēm. Vai vēl zinu, ko nozīmē neplānot dienas uz priekšu?
Kāda ir brīvā telpa starp notikumiem, es pārcilāju domās idejas. Kā smaržo šī istaba, kur nedara neko? Kāds esi Tu pats, kāds ir Tavs miers?
Vai tiešām varu atļauties nebūt produktīva, un vai māku to? Mazliet pasmaidu, jo atceros tēta vārdus – tikai piena govis esot visu laiku produktīvas. Reti tiešs salīdzinājums. Tas mazliet mudina pārdomāt un pievienoties stilīgo augu pienu cienītāju pulciņam, bet ne par to šodien. Pēc vakardienas laivu brauciena, arvien jūtu Gaujas viļņus atbalsojamies sevī un vakardienas izmirkušajās kājās, kas šorīt sevi pieteikušas transformējoties par viegliem šķaudieniem, un šis jautājums mani nodarbina. Neko nedarīt. Iespējams, neko nedarīt ir daļa no kontroles atlaišanas. Ir ievērots un pārbaudīts ilgstošā praksē, ka neskrienot pēc rezultāta, arī nogurums ir daudz mazāks. To gudri cilvēki sauc par sievišķību. Iespējams arī tā. Es zinu kā ir, kad pirmajās ceļojuma dienās Tu centies karsēt ādu saulē, bet prāts nerimstošs joņo līdz noklust. Neko nedarīt un nedomāt. Vai vienmēr ir jāanalizē katrs solis, katra maltīte (pasarg Dievs), katrs brīdis un saruna. Vai vienmēr visam ir kāds īpašs iemesls, vai varbūt var neko ar to nedarīt. Tā jau Dzīve nevar sevi parādīt, ja to kā tādu tūristu apskates objektu cenšamies preperēt un analizēt, turot rokās savus palielināmos objektīvus kā japāņu tūristi savus viedtālruņus. Rekordtempos iemūžinot brīžus, ko sakrāmēt bilžu kaudzītē, ļaujot nosēsties tur putekļiem, un jūsmi sev tēlojot, ka šis brīdis bija tik īpašs, pat ja manas apziņas tur nebija. Vai arī mēs šādi sev tēlojam, ka darāmie darbi ir tik īpaši, bet neko nedarīt nav atbilstoši, ja var kaut ko darīt? Atlaist prāta analīzi, lai ļautu dienai sevi kā Gaujas ietekām virzīt uz priekšu, pavisam viegli, ar veselīgiem nodomiem, piestūrējot. Beigu beigās, vai neko nedarīt, nav atļaut vienkārši visam būt, bet nesaucot un nelamājot to par stagnāciju. Jo kāda gan var būt stagnācija, ja Tu beidzot patiesi sajūti – nekur jau nav jāskrien. Ja nu stāsti par to, ka nokavēt nevar, ir patiesi. Ja nu reiz Tu tam spētu noticēt. Ko tad nozīmētu neko nedarīt, kā Tev šķiet?