Aizgājām uz multeni Dvēsele, un pēc 1.40h es pati vai šķiet izraudāju visu savu dvēseli.
Par ko bija filma?
Par vīrieti, kura mūža sapnis jeb dzirksts ir džeza mūzika, un viņam šķietami neveicas līdz kādu dienu viņu patiešām pieņem darbā. Kad šķiet, ka viss nu mainīsies, viņš nomirst un nokļūst vietā, ko sauc par Aizsauli.
Viņš iepazīstas ar dvēseli, kura nevēlas doties uz Zemi, un viņam ir jāpalīdz tai atrast sava dzirksts.
Pāris teikumi, kuri palika atmiņā:
“Esmu izgājusi jau simtiem semināru, bet neesmu atradusi savu dzirksti!” (Vai tas ļoti nav par mums ,cilvēkiem, kas allaž lūko pēc jaunām gudrībām, lai sāktu dzīvot, tā vietā, lai dzīvot tagad?)
“Varbūt mana dzirksts ir pastaigas, tās man padodas. Vai picas ēšanas.”
Šeit dvēselei cilvēks atbild, tā nav dzirksts, tā ir parasta dzīvošana, turpini meklēt! Multenē dvēseles, kuras ir apsēstas ar dzirksts, kā īpaša meklēšanu sauc par pazudušām.
“Es tik ilgi gaidīju šo dienu, bet iztēlojos to citādi. Tu esi kā zivs ūdenī, kas esot okeānā.”
Filmas beigās man neviļus nobira asara, es jautāju vai tas ir par mani arī? Lai visas šīs atziņas, tāpat kā grāmatās lasāmās miljoniem senās gudrības, ir zināmas, ir sirdī ierakstītas, tās aizķer, kā novilkta stīga, jo ir taču brīži, kad mums liekas, man vairāk jāraksta, vairāk jādzied, jāglezno, man jāmeklē īpašais mērķis vai misija.
Visi šie mērķi un darbi, tie ir lieliski, un tomēr dienas beigās, uz savām klavierēm Tu noliec nevis nošu lapas, pēc kurām spēlēt, bet mežā savāktus čiekurus, picas šķēles un apskāvienus.
Dzīvi apliecinoša multene, kura iemāca un atgādina, ka visa dzīvošana ir Dzirksts. Un mums nav jādara nekas īpašs, mums nav jāapmeklē simtiem kursu vai semināru. Vienkāršā, dziļā, dziedējošā patiesība. Mēs esam gana labi, lai dzīvotu jau tagad.