Vai šis viss ir tikai attaisnojums man pašai sev? Vai esmu to pati radījusi ar kādām domām vai darbībām? Vai neesmu centusies gana? Vai ārstei bija taisnība, ka mans dēls nebūs krūts bērns, vai viņa tā saka, jo tā mums būs vieglāk? Vai esmu pieņēmusi pareizo lēmumu, vai arī tikai neesmu centusies gana?
Es esmu dusmīga. Vīlusies. Esmu neziņā. Es nezinu, kas ir pareizi. Es zinu tikai vienu. Es centos.
Vīrs ar dēlu ir pirmo reizi prom uz trim stundām. Tas ir iespējams, jo es vairs īsti nebaroju ar krūti. Nespēju tam noticēt. Katra mamma taču vēlas dot labāko. Vai es dodu?
Pirms man piedzima dēls, pret zīdīšanu man bija dalītas jūtas. Tas izklausās nepareizi, bet tā bija. Jā, zīdīšana man nešķita saistoša. Es zinu cik nepareizi tas izklausās. Lai saprastu, kādēļ tā, man droši vien būtu jāuzraksta garum garš penteris par to cik sarežģīti reizēm man ir just lielu tuvumu, bet mēs varētu bez tā iztikt un doties gabaliņu prom no terapijas, pretim dzīvei. Taču, ka piedzima dēls, tas nebija aktuāli tik cik nemaz un nulle. Zīdīšana bija dabiska. Tomēr šīs domas un sajūtas, kuras jutu gaidībās, neatļautas sabiedrībai, un atzītas sev, atnāca pie manis vēlāk – ja nu tieši tādēļ man neizdevās?
Kad vecmāte pielika Gastonu pie krūts, un man nelikās, ka tas viņu saista. Varbūt tas bija ceļa sākums, es domāju tagad? Tomēr nu es zinu, ka kļūdījos. Gan par sajūtām par zīdīšanu, gan par dēlu. Viņš ir cīnītājs.
“Vajag pacīnīties.” Te nu tie ir. Vārdi, par kuriem es domāju. Vai cīnījos gana?
Otrajā dienā pēc dzemdībām atradu konsultanti, kura rdn apskatīs manu tehniku. Es vēlējos, lai izdodas. Zīdīšana bija sāpīga, un biju dzirdējusi, ka tas tā var būt. Tomēr arī sestajā dienā viss bija slikti. Vēl pēc divām nedēļām un divām konsultantēm vēlāk, atbrauca Una, kura atzina, ka mums ar Gastonu ieteicams pārbaudīt žoklīti pirmajā mio funkcionālajā klīnikā. Dēls ēda stundu un vairāk. Es nesapratu, kādēļ pat pēc stundas viņš arvien liekas izsalcis un raud. Tikai trešā zīdīšanas konsultante ievēroja to, ko minēja bērnu ārsts dzimšanas dienā, bērnam ir apakšējais žoklītis mazliet uz iekšu. Vajagot konsultāciju.
Pēc divām ar pusi nedēļām ārste man noteica – “Nu jā, šis nebūs krūts bērniņš.” Gastonam tobrīd ir piecas nedēļas, un man – spēku izsīkums. Kad ieradāmies mio klīnikā, tas apstiprinājās. Zemmēles saistīte nemaz nav nogriezta, bet gan tikai tās plēvīte un šādas saitītes arī neiesaka griezt līdz vēlākam laikam, jo tās slikti dzīst.
Konsultante iesaka SNS sistēmu, kas ir katetra, ko bērnam ieliek mutē, kad viņš ēd krūti, un kur nāk papildus piens. Tobrīd esmu jau pārgurusi, ka izvēlos, manuprāt, vieglāko ceļu, labu pudelīti. Jau tajā mirklī jūtos slikti.
“Lūdzu, atver muti dēls.” Es nakts vidū mēģinu sarunāt savu nedēļu jauno zīdaini. Mums neiet viegli. Viņš never vaļā muti, un krūts slīd ārā 50x katrā ēšanas reizē. Raudam abi. Esmu izsīkusi no ilgajām stundu barošanām. Kaut kas ir jādara.
Kad to atceros, pudele nešķiet tik slikta, un iemesls, kādēļ atsakos no SNS – mana mentālā veselība draud sabrūk uz iznīkuma sliekšņa. Ja viņš ēstu ilgi, bet paēstu, tad vēl, bet ēd un raud, es nespēju. Tie ir tikai 30ml, kas tur liels? Līdz brīdim, kad man paziņo –bērns ēdīs no pudeles visu laiku.
“Atslābinies.” Tā man ieteica. Zīdīšana esot 90% atslābināšanās. Bet kā atslābt, ja bērns nav paēdis? Sākumā likās, ka viņš ēd stundu un vairāk, jo maziņš. Paaugās un nudien, ēda 45 minūtes, tomēr pēc tam bieži raudāja un pie krūts raustījās. Es domāju, ka sāp vēders un jau sāku izslēgt piena produktus. Pārejot uz pudeli es atskārtu, ka viņš raudāja, jo nevarēja izzīst tik efektīvi. Vēdera sāpju nebija.
Vai mana pasaule sabrūk, kad ārste konstatē faktu? Nē. Pirmo brīdi es jūtu atvieglojumu – re, manām ciešanām ir izskaidrojums. Pasaule sabrūk dažas stundas vēlāk. Tikai tad es saprotu, ko patiesībā nozīmē vairs nedot krūti dēlam. Tas ir sasodīti mentāli grūti. Sēžos mašīnā un pēc 30 minūtēm birst asaras. Es gribu barot viņu ar krūti. Vai mans dēliņš nekad vairs nebūs tik tuvu man? Jau brīdī, kad iedevu knupi jutos kā briesmīgs cilvēks. Visa šī augšana patiesi ir atdalīšanās mirkli pēc mirkļa, bet nedomāju, ka bērniņš būs jābaro ar pudeli.. visu laiku.
Skumjas par to, ka nejutīšu viņu pie krūts tā. Tā pavisam tuvu un cieši. Mājās vēl beidzamo reizi pabaroju savu mīļo pati, un pēc stundas stādu atslaukšanas grafiku pieniņam. Es neesmu gatava maisījumam. Ne vēl.
Pēc divām dienām man ir skaidrs – man ir piens, bet nav laika slaukt 8-10 reizes dienā. Dēls grib uz rokām, un pumpis, kaut duālais, traucē. Dēls grib zīst krūti. Ko man darīt? Nedot, un teikt, lai raud, jo man jāslauc piens? Esmu izvēles priekšā – apmierināt viņa fiziskās vajadzības, slaucot pienu vai emocionālās, dodot krūti mierinājumam.
Dienas vidū, kad Gastons raud arī pēc pudelītes, jo ir izsalcis, es padodos un iedodu maisījumu. Viņš iemieg. Šķiet, beidzot paēdis. Un tādēļ viņi abi ar vīru ir divatā, un es rakstu šo.
Es domāju, vai es necīnījos? Varu teikt tā. Katra māte, kas nolēmusi par jaukto barošanu, vai pilnībā pāriet uz maisījumu, ir cīnījusies. Tā, kā viņa spēj. Man tā bija viena barošanas poza, jo citās dēls nespēja paēst, zuda vakuums ar krūti. Man tie bija sāpoši pleci, spranda, mugura, jo tas nebija ērti.
Vai es domāju, ka tomēr ar laiku būs labāk, vai noliedzu ārstes teikto? Jā. Es sāku spriest, ka, ja mēnesi mēs ēdām šādi, tad var jau būt to var. Taču naktī dodot krūti, tā atkal slīd, nav vakuuma un es zinu, tas nav ilgtermiņš. Ēdiens būs pudelē, mierinājums – krūtī.
no ikdienas.
*Bērns guļ diendusu, un man nav ne jausmas, ko dot, kad viņš celsies. Labi, es zinu, man jādod pudele, bet naktī es raudāju un jutu sēras, ka vairs nevaru dot krūti. Ka neesmu viņa mierinājums. Ka viņš ver vaļā mazo mutīti, bet man bēdīgi. Mīlu viņu dikti. Dikti. Dikti. Domāju, tas jāizsēro. Es negribēju šķirties no viņa tik ātri. Es zinu, ka neesmu slikta māte vai tamlīdzīgi, bet kad viņš ceļas, man arvien gribās pieglaust viņu pie sevis, nevis dot pudeli. Skumji.
*”Vai tu baro pati?” Viņa parāda uz krūti. Samulstu, tomēr pamāju, ka jā. Ak, tas bija tikai pirms dažām dienām, tepat, saņemts jautājums no kaimiņienes. Ja šo man pajautātu tagad, vai es sāktu raudāt uz ielas? Ceru, ka nē. Ceru, ka asaras noslēpu naktī zem spilvenu, kā bēdu zem akmeņa.
*Nezināju, ka tas būs tik grūti, ka man pietrūks tā un tevis. Es nezināju, ka jautājums vai tu baro pati izsauks skumjas. Es nezināju, ka sērošu par to. Par to, ka nē, es nebaroju ar krūti. Man ir tik neizsakāmi žēl. Mans mīļais. Mīļais dēls, es mīlu tevi, bet nē, es nebaroju pati. Ne vairs. Un es nezināju, ka tas sāpēs.
Pirms es biju mamma, es nesapratu. Galvenais, lai bērns paēdis - es teicu, citi teica. Bet izrādās, tas jau nav tikai, lai paēdis. Tas ir par siltumu. Par tuvumu. Un man ir tik bail, tik žēl, ka mēneša vecumā tavā mutē iestumju pudeli, bet tu griez galvu pret krūti. Un man ir žēl, ka pašai žēl. Žēl, ka mums neizdevās ideāli, un žēl, ka dzīve nav ideāla. Man žēl, bet galvenais, lai tu esi paēdis. Bet zini, ne tikai un nē. Galvenais, ka esi mīlēts un tu esi. Dēls. Mīļais, piedod. Es mīlu tevi. Es gribēju, lai būtu ilgāk, es no sirds gribēju, varbūt nemācēju, varbūt, bet zini, ka centos. Ai, dēls. Mīļais. Es mīlu tevi.
*Otrā diena cenšoties atslaukt un dot pudeli. Raizes par piena trūkumu un nebeidzamas skumjas par to, ka vairs nedodu krūti. Nezināju, ka būšu tik jūtīga. Acīmredzot piesaiste ir dabiska un tas, ka neesi pie manas krūts liekas pretdabiski, nepareizi un mākslīgi. Tomēr piens nāk. Pa pilītei. Drošībai vīrs dosies pēc maisījuma. Piedod, dēliņ. *Lai slauktu, diendusas ir jāizlaiž. Vīrs ierodas mājās. Es negulēju diendusu. Es sēdēju un rakstīju, rakstīju un atslaucu. Es atslaukšu tik ilgi, cik spēšu, un tomēr, tik daudz, cik varēšu, pārējo aizvietojot.
Es neesmu perfekta, un mana sirds vienmēr asiņos, ka nespēju izdarīt kā sapņos. Bet tagad es zinu vienu. Ne es, ne mans dēls nav pie tā vainīgs. Reizēm cīņā par pienu, uzvar cīņa par mentālo labsajūtu.
Mamma