Es paskatos spogulī. Acis ir uzpampušas no raudāšanas, bet es zinu, ka mans gars ir stiprs. Es zinu. Tā bija diena, kad es pieliku punktu sevis šaustīšanai par to, ka ēdu emocionāli.
Šī ir pieredze un stāsts, ko es negribēju rakstīt. Es gribēju vienkārši iet tālāk. Pāršķirt jaunu lapu, sākt visu no sākuma. Bet es nevarēju. Es reiz apsolīju Dievam, ka ja šī smagā cīņa reiz beigsies, es darīšu visu, lai ar savu pieredzi palīdzētu citiem. Es patiešām zinu kā ir, kad Tavā dzīvē ir TIK daudz lietu par ko just pateicību, bet Tu gluži vienkārši nespēj pilnvērtīgi to sev ļaut, jo dzīvo savā emocionālajā miskastē, kas saucās cīņa ar ēdienu.
*Jau raksta sākumā gribu izteikt vislielāko pateicību savam vīram. Bez Tevis es nebūtu spējusi piecelties visas šīs reizes. Piedod man par visu, ko manas ēšanas problēmas ir atņēmušas mums reizēm. Piedod par visu, ko esmu sarunājusi savos krīzes brīžos. Es Tevi patiesi mīlu.
Kaut kur dzirdēju domu, ka stāsti paši atrod rakstniekus un sižeti mēdz vienkārši ieperināties Tavā galvā tā, ka ir jāraksta. Emocionālas ēšanas pieredze ir līdzīga. Šie sāpīgie gadi vienkārši atnāca pie manis, nolika visas savas mantas un teica –raksti. Esi atklāta. Un es piekritu. Vai man bija bail, ko domāsi par mani? Nē. Man nav kauns Tev teikt, ka visu, ko mācu citiem, esmu piedzīvojusi pati – septiņus Dantes elles ēšanas lokus un zinu drēbi līdz kaulam. Man nav kauns nebūt perfektai. Vairs nē.
Man nepatīk runāt daudz par pagātni, tomēr man ir jāsāk tieši ar to. Šeit, pēc tik daudziem nolieguma gadiem esmu klāt, lai Tev pastāstītu. Šis stāsts, tāpat kā neviena emocionāla ēšana, ir maz saistīts ar ēdienu, bet ļoti daudz ar mūsu iekšējo pasauli. Ar to, kas vēlas, lai Tu ieraugi. Ar sevis pieņemšanu.
Sāksim. Mana emocionālā ēšana bija noliegta gadiem. Gadu, gadu gadiem. Es, tāpat kā vairums cilvēku, biju dzīvojusi ilūzijās par to, kas un kāda es esmu. Man bija neskaitāmi vision board un mērķi. Viss, lai tikai nebūtu jāieskatās acīs sev pašai. Emocionāla ēšana pie manis atnāca, lai pamācītu, lai izdziedētu, lai atsvabinātu blokus. Man ir žēl, ka tas prasīja tik ilgu laiku, tomēr esmu pateicīga. Visus šos gadus, noliedzot savu šķautni un problēmu, man šķita, ka smoku nost. Es cīnījos pat ar sevi. Un nezināju, kas tieši ir tas, ar ko es cīnos. Vai jebkad būtu domājusi, ka emocionāla ēšana un ēšana ārpus kontroles attiecas uz mani? Nekad. Bet es to satiku.
Līdz ilgam brīdim savā dzīvē es neteicu, ka esmu emocionāla ēdāja vai, ka esmu radusi pārēsties. Nē. Es redzēju savu dzīvo citādi. Notikumi bija tie, kas ietekmē, bet es – es tikai upuris. Jeb citiem vārdiem sakot, ja aizejot ciemos es pārēdos, tad ne jau es esmu bijusi tā, kas to izvēlējās, bet gan situācija bija provocējoša, nogurums, miegs vai kas cits. Un šādi laiks gāja. Bija jālūko vienmēr pēc labākiem apstākļiem. Es varēju pat izvairīties no došanās kaut kur, ja zināju, ka tur nebūs atbilstošs ēdiens vai tas nebūs veselīgs. Atskatoties uz pagātni es varu teikt – esmu ēdusi emocionāli kopš mazotnes. Es zinu, kad tas sākās.
Atceros sevi, sākumskolā, mani vecāki bija nesen šķīrušies, un es pavadīju laiku tēta mājās. Man tur patika. Ar tēti vienmēr kopā gājām iepirkties un viņš ļāva man izvēlēties visu, ko vien vēlos. Jogurtiņus, kuriem iekšā var iebērt mazos šokolādes kraukšķus, dažādus salātus, našķus un visu, ko mana mazā sirds varēja vēlēties. Es nedomāju tolaik par to, kāpēc mani vecāki izšķīrās. Līdz apzinātam vecumam vispār neuzskatīju, ka tas mani ir satraucis. Šāds fails manī nebija. Visiem drosmīgi un salti kā klints stāstīju, ka tas ir absolūti normāli, un mani nesatrauc. Laiks gāja, un tuvojoties pusaudžu gadiem es tiku nodomājusi, ka ir savādi tā – es esmu paēdusi, tomēr kaut kas man liek ēst. Es redzu ar šodienas acīm kā šīs pārēšanās vienmēr ir bijušas tēta mājās, var jau būt, ka tādēļ, ka tur vienmēr bija pilns ledusskapis, var jau būt tādēļ, ka tik ļoti ilgojos pēc kā cita.
Gadiem ejot es sāku niekoties arī ar bulīmijas ieradumiem, šķita, ka pēc izdzerta kakao ir normāli no tā atvadīties podā. Vienu reizi mani gandrīz pieķēra, kas savādi, es pat savā ziņā to gaidīju. Tik ļoti šī sāpe gribēja tapt pamanīta. Viss, kas notika pamatskolā man šķita kā murgs. Domas, ka esmu resna un diētas viena pēc otras. Vidusskolas laikā un vēlākos gados piektdienas gaidīju kā svētkus, jo tad bija lielā izēšanās. Es gāju uz veikalu un bieži pirku dažādus našķus, kurus sāku notiesāt pat pa ceļam uz mājām. Man bija kauns, ka kāds redzēs, ka ēdu. Man šķita, ka es nedrīkstu ēst, vai jau tolaik zināju – tas nav fizisks izsalkums, ko es baroju. Tas ir mans mīlestības trūkums.
Šī kauna izjūta man sekoja vēl ilgi. Tikai samērā nesen es to izdziedēju un esmu spējīga paēst bez kauna sajūtas citu priekšā. Man ir bijis kauns arī no sava ķermeņa pat tad, kad biju pašā labākajā formā – es pat kautrējos matus ķemmēt pie spoguļa vietās, kur citi mani var redzēt no aizmugures – tik nedroša jutos par savu augumu. Nedēļas nogales ar pārēšanos, nedēļas sākums ar jaunu apņemšanos. Kaloriju un gramu skaitīšana šķita visu atrisinām. Pārēšanās ik pa laikam notika, bet es varēju vainot par maz apēstās kalorijas vai ko citu. Man nebija jāsatiek savas iekšējās sajūtas.
Kas mainījās? Lēnām sāku mosties caur dažādām personīgām krīzēm un apzinātība (apzināta ēšana tai skaitā) norāva plīvuru no visa, kas ticis paslaucīts, aizmirsts, noliegts. Sākot ēst apzināti - bez ierobežojumiem, es ātri vien sapratu, ka šķietami ir kļuvis sliktāk. Daudz sliktāk. Katru vakaru es cīnījos pat ar sevi, mēnešiem, tas bija neizsakāmi mokoši, jo es nespēju pieņemt, ka tā patiešām esmu es. Zane, kas patiešām mēdz ēst emocionāli. Tās nebija šokolādes vai kaudze čipsu. Nē, es ēdu it kā veselīgu ēdienu, bet skaidri zināju, ka par daudz un brīžos, kad neesmu izsalkusi. Es ilgi domāju, ka problēma ir uzturā, ka vienkārši vēl neesmu atradusi savu īsto ēdienu, īsto “diētu”, modeli. jebko.. Ak vai, kā kļūdījos.
Sākot pievērst uzmanību sev un brīžiem, kad ēdu, sapratu – man garšo dabisks, labs ēdiens no sirds, problēma nav ēdiens. Tā jāmeklē citur. Es pamanīju, ka ēdu noteiktus produktus, ja esmu stresā, ja esmu miegaina vai fiziski izsmelta. Es ilgstoši centos to salabot. Tā nevarēja būt taisnība! Bija sāpīgi ieraudzīt – es ēdu, kad esmu nogurusi un dodos pēc smagās sajūtas vēderā, kas šķietami sazemē. Varbūt, ja es noguršu mazāk? Varbūt gulēšu vairāk? Pēc sliktas nakts es jau atverot acis biju satraukta, jo nojautu, ka tas nozīmē lielāku ēšanu. Tolaik nenojautu – ne jau apstākļos ir vaina, bet tajā kā es reaģēju.
Ko darīt tālāk?
Apzinātība ir gaismas iespīdināšana. Ko darīt brīžos, kad pieķer sevi ēdam par daudz, ārpus kontroles? Satikt to. Nenoliegt. Jo vairāk noliedzam paši sevi, jo sāpīgāk un ilgāk ir dziedēt. Jo nav iespējams uzsākt dziedināšanu, ja neatzīstam paši sevi. Es pārtraucu cīnīties un labot. Es no sirds pieņēmu, ka patiešām daļa no manis ir traumēta, šī ir mana brūce, manas sāpes un es mēdzu ēst emocionāli. Kad beidzu vēlēties salabot sevi, bet sapratu, ka esmu laba jau tagad, tāda, kas pārēdās, kas ēd emocionāli – man palika viegli. Aplis noslēdzās un atbrīvojās ļoti daudz enerģijas. Ilgu laiku es domāju, ka esmu vāja. Man tas šķita godīgi, pretīgi. Es pati sev tāda likos. Šķita, ak Kungs, kā varu būt tik vāja. Nu kā! Kāpēc es nevaru būt “kā visi.” Bet ko gan mēs par visiem zinām? Cik asaras sava vājuma dēļ nelēju un strostēju, ka neesmu gana laba, lai būtu trenere, ka neesmu gana laba un ideāla, ka man jātiek ar to galā. Tagad es smaidu, jo es zinu, ka drīkstu būt vāja. Šis viss tikai vēlējās man iemācīt un parādīt – man ir sāpējis un ir kaut kas, kas jāpiepilda ar mīlestību.
Sākumā bija ļoti grūti šādas ēšanas laikā atzīt, ka es to daru. Pamanīju, ka daru to vienatnē, jo kauns, ka redzēs. Tomēr lēnām, rūpīgi es spraudu melnzemē jaunas sēklas. Katru reizi teicu sev, nebaidies, iespīdini gaismu! Iespīdini gaismu. Elpo. Skaties. Vēro. Klupdama, kristadama, kā pa celmiem es sāku sevi pieņemt. Beidzu meklēt vainu ēdienā, jo tās tur nav. Es zināju, ka mīlu veselīgu dzīvesveidu un labu jušanos. Sāku spīdināt gaismu pašā cēlonī – iekšējā mīlestības trūkumā un sāpēs, kas gribēja lai tās pamana. Ikviena problēma tikai vēlas, lai mēs to ieraugām. Arī emocionāla ēšana vēlējās kaut ko pateikt.
Kādas ir beigas? Vai cīņa ir beidzās veiksmīgi? Es atbildēšu tā – cīņa ar sevi ir kaut kas, ko nav vērts uzsākt. Tas nav auglīgi. Pieņem savu emocionālo ēšanu ir daudz patiesāk pret sevi. Tu esi tas, kas Tu esi. Tā vienmēr būs arī mana daļa. Bet tikai mūsu rokās ir izlemt, kuru daļu barojam ikdienā. Savas ēnas vai gaismas pusi. Ēnas ir jāsatiek, jāsamīļo, jāpačubina, tas dod spēku. Tās nevajag noliegt. Bet atceries par savu gaismu. Par dvēseli, par mīlestību. Atceries, ka Tavi ieradumi neesi Tu pats. Daži prasa vairāk laika, lai taptu dziedināti. Daži mazāk.
Bet mēs esam mīlami arī tad, ja neesam perfekti. Mēs drīkstam dzīvot, ja neesam pilnībā gatavi produkti. Mēs drīkstam un mums ir jāpiepilda savi sapņi, mums ir jādzīvo.
Nu, pēc daudziem gadiem, varu teikt, ka emocionāla ēšana mani satiek arvien retāk. Tā vairs neizvēršas par pārēšanos, jo es dzirdu savu ķermeni. Pat, ja prāts ir haosā, ķermeņa signāli sniedz drošību. Bet es nevaru Tev teikt, ka es nekad neēdu emocionāli. Muļķības. Tie būtu meli.
Tomēr manī ir iekšējā miera sajūta, ir zudusi bezcerība, kas kādreiz pavadīja mani.
Tāds bija mans stāsts. Es nezinu kā pabeigt šo atzīšanos. Vien ceru, ka Tev, kas ir tur ārā un cīnās ar emocionālu ēšanu, mana pieredze sniegs iedvesmu – Tu neesi bezcerīgs. No šī var izkāpt. Apzinātība nav tūlītējas zāles, tās ir reizēm rūgtas, bet tās dziedē. Dodot sev laiku, tās dziedē. Pielietojot apzinātas ēšanas rīkus, es patiešām varu teikt, ka atguvu lielu daļu savas dzīves. Ja Tev tas būs derīgi, es noteikti uzrakstīšu arī par to, kas tieši man palīdzēja atgūt līdzsvaru. Sūtu Tev labākās domas un izturību, Tu neesi viens, Zane