Es esmu melna zebra ar baltām svītrām, vai balta zebra ar melnām svītrām? Jeb, kur nomira vēlme notievēt?
Kādu dienu šķirstot fotogrāfijas es samulsu. Vai vēlos būt tik slaida kā kādreiz? Vai pēc bērniņa nākšanas pasaulē man būs jāmetas diētas gūstā? Un kāpēc tas viss man uzdzen šermuļus un tajā pašā laikā alkas? Vai tievēšana ir kā slikts romāns, kurā varone iemīlas nepareizajā puisī, nespējot pateikt nē?
Aizgāju uz jogu. Daudzi, jo daudzi ķermeņi, un kad pagriezu galvu redzēju blakus esošās sievietes kāju. Tas, ko pamanīju bija viņas slaidās kājas. Viegli ir domās paslavēt otra glītos vaibstus. Bet savus? Ķermenis ir maģisks, un tomēr, ar to ne vienmēr ir viegli iedraudzēties. Mans lielākais uzdevums ir bijis – būt mierā ar savu fizisko ķermeni. Neviens uzdevums nav bijis tik spilgts, tik izteikts, tik dzīvot gribošs un savu atrisinājumu meklējošs. Šo mieru es lūkoju gadiem. Kā Sprīdītis esmu bijusi tālu prom no mājām, un vai tagad es atgriežos?
Kādu dienu es pazudu. Es vairs nezināju, kas ir MANS augums. Kas ir MANS ideālais svars. Kas es īsti esmu? Reiz biju droša, man jāsver 59kg un punkts. Bet izrādījās, tā nav. Es spēju dzīvot lielākā izmērā. Reizēm, inerces vārdā vai tāpēc, ka tas ir viegls temats, es piestutējos apēstajam vai vēlmei ielīst citā izmērā. Arvien. Tomēr vienā brīdī sapratu, ka tas mani šausmīgi garlaiko. Vēl vairāk. Daļa manis pretojās domai par jaunām tievēšanas kūrēm.
Lielākā problēma ir pazušana. Pazušana zinībās, ticībās, pārliecībās, kuras neesam radījuši paši. Es kādā mirklī mazliet pazudu nosaukumos – intuitīva ēšana (IE), apzināta ēšana (AE). Man palika grūti pieņemt domu, ka cilvēkam jābūt slaidam, jo IE to noliedza. Tā mudināja ēst cik vēlies, dabiski, un ļoti labi, tomēr ko tad, ja ir par daudz? Otra daļa atgādināja, ka visu mūžu centos būt slaida, bet tas nedeva lielo laimi. Kur ir robeža starp trako diētu, un trako ēšanu? Kā būt šajā pasaulē, kur uz viena vāka ir bodypositive mīkstumi, uz otra štancēta modele, bet tev pašai skapī trīs dažādi izmēri?
No vienas puses es vēlējos būt tieva, no otras kaut kas mani sabotēja. Kas tas ir? Ko glabā mūsu zemapziņa? Un vai patiesi, ja mēs atrisinātu problēmas, kā saka galvā, mēs būtu tievi? Jā un nē. Es neticu, ka visi, kuri neatbilst standartam ir muļķi un trešie tēva dēli, kuriem jāsēž terapeita krēslā. Nu, lūdzu, būsim taču reāli. Tā epopeja ar tievēšanu un sevis iemīlēšanu un skaista, bet visam ir robežas. Jautājums ir, kur šīs robežas meklēt?
Man vienmēr ir garšojis gan veselīgs, gan ne tik veselīgs ēdiens. Gluži kā Dievs jau kopš mazotnes manī būtu ielicis gan gaismu, gan ēnu. Taču pienāca mirklis, kad gribēju reizi par visām reizēm nostabilizēties. Es vairs negribēju tievēt, uzņemt svaru. Vēlējos būt vienā savā izmērā, un miers, lai šis jautājums būtu sakārtots. Man bija viegli, kad domāju – visiem jābūt slaidiem. Man vairs nebija viegli, kad sapratu, arī apaļi cilvēki var būt veseli, ne visi ir slinki vai bez nākotnes. Ierobežota domāšana ir vienkārša, bet bez nākotnes. Grāmatās lasot pārliecības, ka resnums ir nāve, man uzmetās zosāda. Gandrīz gribējās pieņemties svarā, lai parādītu, nē, arī resni cilvēki ir mīlami. Šķiet jau atkal atradu galveno un vienīgo domu – mīloša pieņemšana.
Kopš suņa ierašanās mājās, es varu vērot, kas ir mīloša roka, taču stingra. Korijam ēdiens tiek nosvērts. Viņš gribēt ēst vēl, bet viņam tiek dots tik, cik dots. Tas nenozīmē, ne nemīlam viņu, bet gan pretēji. Kāpēc mēs, cilvēki, ar sevi neapejamies līdzīgi? Kādēļ veikalā pie plaukta, kad gribās jau atkal paņemt ko bezvērtīgu mēs mīloši, bet stingri nesakām nē?
Mums ir zudusi izpratne par terminu – mīloša stingrība vai mīlestība kā tāda. Tā, kas vēl labu. Mēs esam vai nu tikai pārspīlēti stingri vai pavisam jauki, kā tādi šķīrušies vecāki, kas izdabā bērnam. Kur mūsu veselīgais pieaugušais?
Šķita, ja ēdīšu izsalkuma vārdā, beigšu sāta vārdā, būšu slaida. Bet tā nenotika. Es aizmirsu galveno – izvēles. Manī nebija šīs veselīgās, stingrās rokas, kas mīl un atbalsta.
Kā nostāties uz savām kājām? Kā atrast sevi, nevis konkrētu ciparu vai diētu?
Ievēroju lūk ko:
Pārliecību, ka tievēt ir grūti
Senu balsi, kas skan kā prasības (“Tu neesi gana laba”)
Vēlmi spītēt šai balsij
Atgriežoties pie zemapziņas ir vērts uzdot jautājumu, ko iegūstu ar (lieko) svaru? Ar savu ēšanu uzvedību? Vārdi, kas ienāca manā prātā bija:
-Autonomiju
-Spītējos
-Brīvību
Atbrīvot svaru man nozīmēja uzņemties atbildību, ko es nemaz negribēju. Mans pieaugušais šķita aizgājis atvaļinājumā. Mana spītība un pretestība sekot veselīgai ēšanai uzvedībai bija nekas vairāk kā bērna spīts – neklausīšu Tevi! Paskaties uz mani! Ievēro mani! Daļa manis vēlējās tikt pamanīta. Ar lielāku svaru tas taču ir vienkārši. Tās, protams, nebija vienīgās domas un pārliecības. Tievums bija kā prasīga balss. Es negribēju, ka no manis prasa. Kā maza spītniece audzēju mazos tauciņus, lai parādītu mēli. Vai es spītējos, jo bērnībā lūgtais man reiz bijis par daudz un nu es pati varēju būt noteicēja?
Ir jāatrod centrs un cēlonis. Ne velti saka – nedomā par svaru, bet to, kāds cilvēks vēlies būt, un tam kārto ieradumus. Te arī atbilde. Es pretojos vēlmei tievēt, jo tas nebija tas, par ko ir stāsts. Gan ķermenis, gan zemapziņa un arī apziņa nojauta - bija jāmeklē cēlonis. Kas manī pretojas slaidam augumam?
Emocijas, kuras var slēpt liekais svars ir daudz slāņainas, tāpat kā iemesli. Kad sapratu, ka manī spītējas iekšējais bērns, kas vēlas tikt ievērots, es varēju sākt pievērst sev uzmanību bez ēdiena. Tāpat es sapratu, ka mērķis – būt tievai ir nu nenormāli banāls, un man tas neder. Lai cik vērtīgs ir veselīgs svars, es neuzskatu, ka visi apaļie cilvēki ir muļķi vai vāji. Nu nav tā. Katram IR tiesības uz savu svaru un ķermeni, savām lietām. Katram ir tiesības, ka viņu pieņem un izturas pieklājīgi. Es sapratu, ka nekad vairs, visticamāk, nevarēšu mest kg vienkārši sporta pēc. Man vairs tas nebija svarīgi.
Man bija jāatrod cits mērķis. Un tas vairs nebija – būt tievai.
Kāpēc man ir būtiski būt savā izmērā, ar ko tas saistās - sev jautāju.
Ar vieglumu
Ar mieru ar ēdienu
Ar eleganci
Ar mēru
Ar kustību
Un ar to pietika. Es nedomāju par to, ka vēlos būt konkrētā svarā vai skaitot mēnešus pēc bērna nākšanas pasaulē, lai atgieztos formā. Es gribēju koncentrēties uz savu personību. Uz kustību, uz mēru, uz dzīvi. Ja kaut kur, kaut kas ir, bija un būs par daudz, es varu atgriezties pie režīma, kas man der, bet nevienu dzīves gadu vairs negribu zaudēt raudot par tiem pēdējiem gramiem. Pasarg Dievs.
p.s. Zini, mazliet kautrējos, vai vērtība var būt drēbes, kas karājas skapī un tikai patikšana? Līdz sapratu, jā! Tā var būt. Kāpēc visam jābūt tik sarežģītam kā šim rakstam? Reizēm pietiek ar to, ka mums kaut kas vienkārši patīk, vienkārši tā gribās. Jo mums patīk vilkt tādas un tādas drēbes. Vai tieši pretēji, patīk paēst. Un, lai tā būtu.
p.s.s. Vai visiem cilvēkiem jābūt tieviem? Man arvien šķiet, ka nē. Papildus svars bija mana lielākā mācību stunda. Tas iemācīja pieņemt, integrēt, būt iejūtīgākai, ne tikai pret sevi, arī citiem. Paplašināt un iekļaut. Kaut kā tas viss ir tikai liela mīlestības skola.