Rīts uz svariem.
Cilvēki mūždien teic` - katram mākonim ir zelta maliņa. Katra pieredze slēpj vērtīgu mācību. Jā, nu var jau būt, taču tas nemaz nelikās vērtīgi, kad biju pieņēmusies svarā par vairāk nekā desmit kilogramiem. Tomēr pēc laika, pēc tiešām ilga laika, es pārgāju frontes otrā līnijā. Jā, izrādās katra pieredze tiešām sevī slēpj pērli. Varbūt arī Tu saskatīsi sevi?
Resni cilvēki man allaž likās vāji. Es varēju pētīt citu cilvēku iepirkumus un nosodīt vārītās desas vai zefīra izvēles. Ai, ko tik es nevarēju. Cilvēks, kurš bija manāmi apaļš un leksēja iekšā konfektes, man sķita vājš - kas Tev kaišs, cilvēk, mīļais!? Tev taču jāēd āboli. Ir viegli nosodīt citus, nu tā, pa kluso, sevī, nevienam nesakot. Un tad atnāk kaut kas tāds, kas Tevi maina. Gribās teikt, dara par cilvēku. Tu kļūsti maigāks, iejūtīgāks. Tu beidzot saproti, ka svaram nav saistības ar personību, un pat ja ir, ne visi patiešām ir stipri cilvēki. Ne visi ir vienādi izglītoti. Ne visi veic vienas izvēles. Un vienīgais brīdis, kad skatīties uz otru no augšas, ir sniedzot tam roku, lai viņš pieceltos.
Tomēr līdz tam bija jānonāk.
Brīdī, kad tuvojos 40. bikšu izmēram, manī mijās bailes un nesaprotams gandarījums. Bija dienas, kad jutos kā ziloņmāte, raugoties un čamdot savas krūtis, pēkšņi parādījušās, un dienas, kurās jūtos sievišķīga. Vēl vairāk. Es jutos seksīgi.
Sievietes, kuras dzemdējušas saka - tas mainījis viņu skatījumu uz augumu. Mēnešiem, kuros nespēj ne nieka kontrolēt, vien vērot kā Tava miesa mainās, auguma krasti kļūst plašāki un rāmji, kuros sevi definēji, citi - Dievs tos apzelta ar radīšanas brīnumu.
Savu brīnumu es iepazinu caur baiļu transformāciju.
Kopš pusaudžu gadiem man bijuši plati gurni, kājas un nelielas krūtis. Šo komplektu mīļi iesauca par bumbieri un tik pat mīļi es mēdzu apraudāties pēc šīm skolas dienām. Es uzsāku tievēšanas ceļu, lai stātos pretim Mātei Dabai un parādītu, kurš šeit ir noteicējs. Sēdēdama tramvajā, kas lēnām vilkās garām Centrāltirgum, es apzvērējos, es notievēšu, lai tur vai kas. Ha, vēl vairāk, es teicu, es notievēšu, lai sevi iemīlētu! Atceries šos vārdus. Šī vēlme un izteiktā doma bija tik spēcīga. Šķiet no tās dienas es gāju pretim savam ceļam vai pareizāk pa šo ceļu. Dievs mani sadzirdēja. Ja iemīlēt, tad iemīlēt. Jā, šī svara iemesls patiešām bija mīlestības mācība.
Es ieguvu augumu par kuru sapņoju. Manas krūtis nu bija plakanas, vēders ar reljefu, un gurni beidzot ieguvuši žurnāla cienīgu izmēru. Es biju drošībā. Mans ķermenis bija ērts un funkcionāls - treniņos ar to bija viegli.
Esmu droša - mums katram tiek sniegta tikai nepieciešamā pieredze. Atskatoties uz pieņemšanos svarā man top skaidrs, man bija tas vajadzīgs. Man taču bija tik ļoti bail būt sievietei. Es biju noliegusi savu sievišķību tik dziļi, ka man tika atņemtas mēnešreizes, tomēr es neņēmos prātā, un Dievs gāja tālāk. Viņš parādīja man kādas ir manas lielākās bailes realitātē. Visums vienmēr ir mīlošs - piepildot manas bailes, izgaismojot tās, viņš mani dziedināja. Man bija jāiemīl sevi.
Šis skaitlis nebija ne mans sapņu svars, ne sapņu izjūtas, tomēr es jutu tik milzīgu mieru. It kā es varētu pavērt rīkli un balsī smieties. Smieties par to, ka reiz es kritu panikā par jebko, kas ir virs 59kg robežas, nu uzkāpjot es redzu 71.5kg? Agrāk likās, ka ja vēl vienu reizi mūžā ieraudzīšu ko tādu, es sabrukšu. Bet ar šo svaru es pat strādāju fitnesā!
Bija sajūta, ka ķermenis jūt drošību, dziedināšanu. Mans ķermenis gribēja atkopties. Katrs kilograms bija uzticības nozīme, ko viņam, acīmredzot vajadzēja. Nebija tā, ka es ēdu Mcdonalds, un nebija tā, ka pārtiku no tortēm. Visu šo laiku es ēdu veselīgi, tikai mazliet vairāk kā kādreiz un mazliet vairāk arī sāku svērt.
Esot šajā svarā es jūtu, ka viņš ir ieracies siltā segā, kur viņu liek beidzot mierā.
Raugoties spogulī bija dienas, kad šķita, ko gan esmu nodarījusi, taču pāris mirkļus vēlāk, man gribējās sevi apskaut. Mīļais, mīļais ķermeni, Tev tas viss bija nepieciešams, vai ne? Un viņš man pamāj. Viņš tiešām pamāj, jo viņam bija vajadzīgs šis lielais, dziļais, dziļais miers. Es sajutu, ka viņš beidzot man uzticas.
Šī pieredze mani atbrīvoja. Es sapratu, ka manam svaram nav saistības ar personību, tai pat laikā, es drīkstu tievēt, un tajā pašā laikā mans ķermenis tapa dziedināts. Pieņemšanās svarā izrādījās sievišķības pieņemšana. Man ir gurni. Man ir krūtis. Es esmu sieviete, un reiz man būs jādzemdē bērni. Mammīt, mīļo, tas nenozīmē, ka nolēmu iet ziloņmātes taku, tomēr šie kilogrami būtiski mainīja manu redzējumu.
Sēžot vasaras krekliņā, jūtot savu augumu, cik tas kļuvis pilnīgs, es kaut kā savādi, mistiski jutos.. labi. Es domāju – vai man pienākas justies labi? Ar to domāju, es esmu trenere vai vispār tas ir ok justies labi, ja esi izmēru lielāka? Man neder mani ciešākie džinsi, šķita, ka ienīdīšu sevi, tomēr es izbaudīju savu augumu. Tādā savādā veidā. Ne uzreiz, sākumā es biju panikā, tomēr pēc laika, pēc vairākiem mēnešiem, kad biju atlaidusi cīņu, man šķita, ka izkūstu dīvānā aiz laimes no šīs brīvības. Es beidzot varu būt es pati. Vien saki, vai šajā pasaulē Tu vispār vari būt mierā?
Man sanāca smiekli. Ak Dievs, es jūtos labi. Es jūtos labi savā ķermenī, jo vairāk to skandināju, jo smiekli kļuva plašāki, tie sāka aulēkšot, man ir labi, labi, labi, labi..
Mēs esam apsēsti ar svara zaudēšanu un es arvien, protams, esmu par veselīgu ķermeni, tomēr šī pieredze atvēra manī ko jaunu.
Ko es iemācījos?
Pieņemoties svarā es nekļuvu sliktāka
Es atklāju cik patiesībā patīkami ir būt sievietei
Neliels vēderiņš varbūt nav pasaules gals
Es atbrīvoju resnuma bailes
Kļuvu pieņemošāka, ne tik strikta Iepazinu sevi Atradu mērenību sevī Iemīlējos Francijā Atradu sirds darbu Iemācījos notievēt ar jaunu attieksmi Pāri visam, es iemācījos paļauties. Manam vienmēr satrauktajam prātam tā bija liela lieta.
Pieņemšanās svarā ir bijusi mana lielākā skola. Es vienmēr domāju slikti par sevi. Vienmēr baidījos. Tam bija jābeidzas un tas varēja beigties tikai caur pieredzi. Brīdī, kad es sāku DOMĀT labu par sevi, es sāku patiesi iemīlēt sevi, manī tiešām iestājas miers, par kuru cilvēki runā.
Dievs sagatavoja mani, kam skaistam. Viņš parādīja man, ko tas nozīmē, būt sievietei. Būt, ne bīties. Ļauties tam - maigumam, gurniem, krūtīm, tam visam, kas dara mūs, gribās teikt, tik ļoti seksīgas un foršas.
Todien gan es domāju par vienu. Viss jau ir labi, taču burtiski pāris kilogramus gan es vēlētos izkausēt, lai mans 38. izmērs tomēr der brīvi, manas drēbes man ir tuvas un tas ir daudz ērtāk priekš manis.
Turpinājums sekos. Vai vēlies zināt, kā tas beidzās?