Kopš es sevi atceros kā mazu meiteni, kas sāka ieturēt pirmās diētas, vienmēr esmu gribējusi apēst mazliet par daudz. Bieži – pavisam neapzināti. Reizēm, gauži apzināti. Es biju radusi skolas laikā mierināt sevi ar ēdienu, kad jutos fiziski slikti. Un vēl biežāk vienkārši nemanīju, ka manas porcijas ir pārāk lielas. Tāpēc jā. Es tiešām zinu, ko nozīmē ēšana par daudz. Ilgu laiku pēc pārēšanās es visvairāk raizējos tieši par to, kas notiks ar manu svaru. Es biju ne tikai skumja, ka ir sanācis ēst ārpus kontroles vai tik, cik gribēju, bet man bija tāda apbižota sajūta. Nu kāpēc, kāpēc manai problēmai ar emocijām, ir jāiespaido mans svars? Līdz es apjautu kādu interesantu lietu.
Tas, kā mēs izturamies pret sevi, kad esam ķļūdījušies (pārēdušies, piemēram), lielā mērā atspoguļo mūsu kopējo skatījumu uz šo realitāti.
Vai mani sodīs (es palikšu resna un pieņemšos svarā), vai arī es varu uzticēties, ka šī dzīve manas kļūdas var izlīdzināt, notušēt un uzķert mani mīkstā tīklā vai batutā (jeb ķermenis manas kļūdas izlabos).
Tajā brīdī mainījās ļoti daudz. Es izvēlējos ticēt un uzticēties, tā vietā, lai sevi par savām kļūdām kritizētu. Jo patiesībā, kas gan ir tas, kas mūs soda? Visbiežāk – mēs paši ar savām domām un vainas sajūtu.
Tad, kad es sāku ticēt, ka patiesībā nekas traks nav noticis arī brīžos, kad kāja ir paslīdējusi ar kaut ko vairāk, es spēju paraudzīties uz visu ar daudz lielāku iejūtību. Un, jo lielāka bija mana iejūtība, jo mierīgāka ēšana. Jo vairāk sevi kritizējam, jo vairāk apēdam. Tas ir fantastiski cik daudz patiesībā mums var iemācīt uzmanības vēršana ēšanas ieradumiem un pat lietām, kas mums nepatīk.
Patiesībā, tieši šajās lietās un vietās, no kurām gribam tik ļoti novērsties, slēpjas daudz gudrības.
Vai piekrīti?