Search

Kāpēc ir tik grūti zaudēt svaru (jeb kā mēs neļaujam sev būt patiesi laimīgiem)

Vēlos dalīties ar jums kādā pieredzē par svara zaudēšanas - noturēšanas aspektiem no mazliet cita skatupunkta. Veiksmes atslēgas katram ir aptuveni, ja ne skaidras, tad vismas nojaušamas. Ēst veselīgi un atbilstošas porcijas, kā arī kustēties. Nekā sarežģīta. Pat apnicīgi saprotami. Bet, ja tas ir tik saprotami, ja jau viss ir tikai uzņemto kaloriju līdzsvarā - tad kāpēc veiksme nav garantēta ilgtermiņā? Kāpēc ir tik grūti integrēt vēlamo dzīvesveidu? Kāpēc ir grūti noturēt zaudēto svaru? 

Tālāk minētais, tāpat kā viss šis blogs, ir dziļi personīga pieredze. Es nevaru apgalvot, ka manas domas ir patiesība, bet vēlos dalīties tajā, kas bija patiesība man. 

Atceros sevi kā mazu meiteni, stāvot sabiedriskajā transportā un ceļu īsinot prātojot, ir taču jābūt kādai jēgai no tā, ka domājam? Kāda gan ir jēga no balss galvā? 

Šodien mums visiem ir vairāk vai mazāk skaidrs, ka domām patiešām ir jēga, un tās patiešām realizējas. Esiet taču to noteikti piedzīvojuši?

Lai vai kā, man pagāja ilgi gadi līdz apjautu cik patiesībā viltīgi un patiesi tas realitātē ir. Es saku viltīgi, jo bieži šīs domas slēpjas un nav pamanāmas ar pirmo acu skatienu. Tās gaida īsto brīdi, lai parādītu savu ēnas pusi.  Kāpēc tad īsti nekas neizdodas, vai strauji mēdzam atkrist pie vecajiem ieradumiem? Atbilde, kas atnāca man, bija visai šokējoša un dziļi slēpta. Mēs gluži vienkārši neticam sev, ka spējam būt kas vairāk. Neticam, apšaubām un darām visu, lai vēlreiz izgāztos, pierādot sev un citiem, ka re, es jau neko nevaru. Labāk slīcināšu bēdas ar saldējumu.

Ko es domāju ar tēmas iesākumā minēto teikumu - neļaut sev būt laimīgam?  

Runāšu caur fiziskā ķermeņa prizmu, bet šeit, protams, ir arī citi, nopietnāki apstākļi pieejami. 

Taču izvēlos sākt samērā plaši zināmu iekšēju klišeju, kas tuva katram no mums.

Ir doma, varbūt sapnis, varbūt pat liels sapnis, iespējams, pat mērķis - zaudēt liekos kilogramus, sākt ēst veselīgi, uzsākt fiziskās aktivitātes - jebko, ko katrs izvēlas kā savu svara zaudēšanas ceļu. Mēs zinām precīzi, kas jādara, lai svaru zaudētu, un laimīgos gadījumos, pat rīkojamies.  

Vēl laimīgākos, tas pat ir izdevies. Voila, te nu mēs esam. Slaids, spēcīgs augums, protams, šis un tas nav labi nekad, bet kopumā, darbs ir atmaksājies. Mēs redzam savu sapņa īstenošanos. 

Vismaz tāds bija mans ceļš. Es zināju katru soli, man bija informācija un lēnām es devos pretī tam, ko iekšēji vēlējos. 

Tik tālu viss ir lieliski, bet kas notiek tālāk? Kad esi sasniedzis to, ko uzstādīji par savas būtības galveno mērķi?

Pastāstīšu, kas notika ar mani. Es sāku sevi sabotēt. Es sāku piesieties sev, ka noteikti zaudēšu to, ko esmu ieguvusi, ka pagātne atkārtosies un galu galā, ka es nemaz neizskatos pietiekami labi. Tomēr viss, kas apakšā slēpās - tu neesi pelnījusi būt laimīga, slaida, skaista. Tu neesi pelnījusi to, par ko sapņoji. 

Jebkādas uzslavas gribēju noliegt, un visu, ko sasniedzu pat īsti neļāvu sev atzīmēt, jo gluži vienkārši iekšēju gandrīz gaidīju brīdi, kad atkal izgāzīšos - kaut tam nebija nekādu objektīvu apstākļu. Manī vienkārši dzīvoja domas. Bailes. Daudz un dažādas par to, kāpēc es neesmu pelnījusi būt tā, kas vēlos. 

Šeit varētu turpināt dziļāk, jo svara zaudēšana ir tikai viens aspekts kā mēs neļaujam sev būt tiem, kas vēlamies. 

Tomēr pieturoties pie šī, tas attiecas arī uz situācijām, kad mēs atgriežamies pie saviem rezultātu nenesošajiem ēšanas paradumiem. 

Katru dienu atkārtojot vienu un to pašu, neizdarot citas izvēles - kaut mēs zinām, kas būtu jādara, lai iegūtu kāroto, zemapziņā gluži vienkārši gribam dzīvot pa vecam. Mēs darām vienu un to pašu, atkārtojam vecos modeļus un maļam vecās domas. Mēs paši stāvam sev ceļā.

Īss stāsts no dzīves, kas nav ērts un patīkams. Esmu sasniegusi labu fizisko formu, dzīve izdodas kā saka, bet iekšējais kritiķis nesēž mierā un dara darāmo. Darāmais šeit ir pārēšanās - emocionāla ēšana. Lai neļautu sev būt laimīgai, es apšaubīju visu, ko sasniedzu un sāku ēst. Ēst ātri un bez sāta sajūtas. Atceros brīdi, kā ēdu zemenes, tām īsti nejūtot garšu un gaidot, kad tas beigsies. 

Tādi brīži manā dzīvē ir bijuši ik pa laikam, kad iekšēji sāku apšaubīt sevi un rezultātā sabotēt - ar domu, re, re, tomēr būsi resna, nekas tev nesanāks. Kādreiz es nesapratu, kas notiek un bija vajadzīgs ilgs laiks, lai šīs ēnas iepazītu. 

Kā rīkoties?