Search

Kā atrast ticību sev?

Mums visiem trūkst ticības. Mums trūkst tik ļoti, kā izslāpušiem ceļiniekiem tuksnesī. Mums sūrst acis, mums birst asaras, mums slāpst, bet viss, ko mums dzīve piedāvā, ir vēl viena smilšu taka, un vētra sejā. Kas notika? Kur izpalika pašvērtējums, kur pakaisījās ticība? Un kā to atrast?


Kāds tuvs cilvēks reiz sniedza man silti rakstītus vārdus – es apbrīnoju Tavu spēju ticēt sev. Saraucu uzacis to lasot, tomēr neteicu neko, tik daudz biju apguvusi, ja kāds Tevi slavē, vismaz pacenties noticēt, ka tā ir tiesa.


Patiesība ir tāda, ka visu savu dzīvi droša es nejutos nekad un ne par ko. Nekad. Ne par ko. Jā, es tēloju, protams, es smaidīju, es stāvēju spēka pozās un vēl simts pozās, skaitīju afirmācijas un darīju visu, lai justos droši. Līdz atskārtu – nedrošība vienmēr būs daļa no manis, nav jēgas liegties. Tomēr ikdienas šaubas man apnika. Man apnika būt mazai pelēkai pelītei, kurai visu laiku ir lielas acis un skats, nu kā jums patīk? Ko teiksi, ir labi? Ā, nav? Jā? Mani kritizē, labiņi, Tev droši vien taisnība. Nu nav tā. Nav visiem taisnība, mīļie.

Es nolēmu, ka vēlos sev ticēt.


Kad 14 gadu vecumā izlasīju grāmatu The Secret, lai arī tā būtu amerikāniska vai tīrs mārketings, tā mani dziļi aizķēra. Lai noticētu sev, Tev jānotic, ka pasaule veidojas mūsos. Caur to, ko jūtam, ko pieredzam, un tikai tad uz āru.

Šeit vēlos atkāpi – esmu pret uzspiestu pozitīvo psiholoģiju un pirms ķerties pie pozitīviem apgalvojumiem, mums ir jāsatiek savas sāpes, pārliecības un arī traumas, lai nekļūstam par aplīmētām lellēm, kurām salmi birst pa galiem ārā, bet mēs sakām, ka viss ir labi.

Un es sāku tā dzīvot – no iekšas uz āru. Savu ķermeni iztēlojos kā mājiņu, kur varu atvērt durvis, ieiet iekšā un caur logu skatos uz āru. Šajā mājiņā es kopju, tīru un tikai tad veru durvis vaļā un dodos ārā – tas tā ideālā pasaulē - realitātē sanāk dažādi. Manā mājiņā biežs ciemiņš ir orkāni un vētras, kas cenšas visu aizskalot un ļoti, nu ļoti bieži es šaubos, kad rakstīju grāmatu es pārsvarā domāju, ka tas ir sviests, ko es tur daru, neviens nelasīs, bet es turpināju. Es vienkārši ļāvu orkānam iztrakoties un mēs turpinājām rakstīt.

Sajūta, ka dzīvo ar skatu iekšup, ir tas, ko mēs saucam par ticību sev.




Priekš manis iekšējā pasaule ir tik pat liela kā ārējā. Ja es to varu sajust, kāpēc man tam neticēt? Galu galā - tas, ko redzam ārpus sevis ir kāda cilvēka radīts iekšēji, domās, piemēram māja, kurā dzīvojam. It viss sākumā ir ideja, doma un tad tiek materializēts.


Piemēram, man nebija neviena prātīga iemesla izdot grāmatu. Es ilgi gaidīju tādu kā Dieva klauvējienu pie durvīm, kas saka, hei, jā, pasaule gaida miljons un simto grāmatu, noteikti dari to. Bet neviens neklauvēja, un man bija vairākas iespējas.

Turpināt gaidīt un droši kā bankā nesagaidīt.



Gaidīt un iespējams sagaidīt, un tad viss, ko darītu būtu balstīts ārējās zīmēs, kas neizklausās necik vilinoši. Riskēt, ieskatīties tajā, ko vēlos es, un riskēt, ka manās mājās līdz sirmam vecumam mētāsies manas neveiksmīgās radošās rūpalas un tāpat rakstīt.

Vai arī līdz sirmam vecumam domāt kā būtu bijis, ja es tomēr riskētu. Ja es tomēr noticētu. Es nolēmu riskēt. Un tāpēc Tu rokās turi šo labradora kucēnu, Tu uzņēmies atbildību izlasīt vai neizlasīt, Tu varbūt uzņemsies atbildību par savu dzīvi, bet varbūt nē. Lai kāda būtu Tava izvēle, manējā bija riskēt.

Riskē arī Tu, un katru dienu uzdod sev vienu jautājumu brīžos, kad esi pakritis ar seju smiltīs – bet KĀ es dzīvotu, ja ticētu?


Un notici.

0 comments

Recent Posts

See All