Vai es ēdu par diviem?
Mēs zinām - gaidībās ēst par diviem nav nepieciešams. Tomēr, vai tas ir tik viegli? Dalos ar savām pārdomām un dienas grāmatas ierakstiem pirmajā gaidību laikā. Smejies no sirds! :)
8 ned.
Šis rīts sākās ar suši. Suši bez svaigas zivs, protams. Tikai pēc dažām dienām atceros, ka lepni pirktais lavašs ar lasi arī skaitās lasis. Nezinu kādēļ, man bija doma, ka nedrīkstu ēst tikai suši.
Patiesībā ēst gribās visu laiku, neskatoties uz slikto dūšu. Un ne ja aiz izsalkuma. Gribās rast veidu kā neapvemties autobusā. Cenšos neapēst to - sliktumu, bet tikt galā kā pieaudzis cilvēks. Reizēm starp lekciju pauzēm es elpoju saliekusies uz ceļiem, un kursa biedrene šķiet ievērojusi manu savādo uzvedību. Tādēļ es neeju uz franču valodas nodarbībām tik regulāri kā vajadzētu. tā vietā vārtoties dīvānā, bet tagad man ir attaisnojums, es audzēju cilvēku. Un tad taču drīkst, ko?
Slikta dūša mani pārņēma grūtniecības pirmajās nedēļās un kaut arī tas bija diskomforts, savā veidā es par to teicu paldies, jo zināju – šis viss nav sapnis.
Ķermenis mainās, un tas māca paļāvību. Saglabāt centru, lai kas notiktu. Es mazliet nejūtos kā es. Krūtis ir sāpīgas, viss mazliet uzblīdis, un katru rītu cīnos ar nelabumu. Un tomēr, šis ir pats labākais laiks. Es esmu stāvoklī.
Un nevis varbūt, laikam vai pēc ārstes, bet pa īstam, stāvoklī.
9.ned.
Kad Tev ir slikti, ir slikti, bet kad ir labi arī ir slikti, jo vai viss ir labi? Simptomi, lai cik neciešami, liecina, ka grūtniecība noris.
Vai zaptsūdens skaitās ūdens? Domāju, ka jā, jo tas ir vienīgais, ko varu iedzet. Un Fanta. Tikko veikalā uzgāju fantu bez kalorijām. Aleluja pārtikas tehnoloģijas. Jūs izglābāt mani.
Grūtākais ir izlemt, ko ēst. Ja man būtu iespēja, es ēstu tikai cīsiņus, sausiņus, musli, saldus jogurtus, čispsus, kebabus, suši, picu un principā visu, kas nav dārzeņi. Bulciņas arī derētu. Kur palika Zane, kurai garšo dārzeņi? Padzeros vēl mazliet ūdeni ar ķiršu ievārījumu. Paldies, tēta draudzenei.
Es necerēju, ka būšu paraug – grūtniece. Es patiesībā nezināju, kā tas būs, bet, kad attapos ar fantas pudeli rokās, jā, kaut kas pavisam noteikti bija citādi. Kā es raksturotu savu pirmo semestri ēšanas ziņā? Vienkārši.
Man negaršoja nekas, kas satur dārzeņus vai būtu neapstrādāts. Bulciņas, suši, picas, gatavas, sāļas zupas? Jā, lūdzu. Augļi, paldies Dievam, arī jā. Dārzeņi? Nē. Nē. Nē.
Kādu dienu ieejot kino sapratu, ka jau dienām sapņoju par skābajām konfektēm. Gumijas. Sapirkos maisiņu līdz vīrs atteicās izsniegt, man pietiekot. “Ko Tu teici? Kas man pietiek?”
Es draudēju sacelt skandālu filmas vidū. Dod šurp, un neviens necietīs. Nu re, paldies.
Kafija? Es arvien dzēru kafiju, citādi neturējos kājās, miegs nāca brangi. Galvenais, kas raksturo šos mēnešus – KĀRES. Manī bija kāre uzkosts, kāre grauzt, kāre pēc saldumiem un štruntiem. Protams, ka ļāvos tām, tomēr kādā brīdi tapa skaidrs, ka es nevaru ļauties visam. Laikam ejot sapratu, ka daži sausiņi nāk par labu no rīta, vai šķēle maizes. Man nebija tik slikti, lai vemtu – labā ziņa. Sliktā – tas nozīmēja, ka arvien esmu spējīga uzņemt gana daudz vai pat par daudz kaloriju.
10.ned.
Šķirstu skaistās ig buda bļodas, kamēr pati apēdu piena zupu un žāvētu karbonādi. Piespiedos uz salātiem. Puse tomāta likās vareni.
Grūtniecība līdzīgi kā bērna ienākšana ģimenē, lauž visus perfektos plānus. Līdz šim biju droša par to, kas ir pareizi un kā jābūt - trīs ēdienreizes un viena uzkoda. Bet pieķēru, ka esot stāvoklī ķermenis prasa ēst 5-6x dienā.
Un tu ņem un uzticies.
Lai kāda būtu Tava pieredze, ļaujies un izzini, tas tomēr ir brīnums!