16. nedēļa Bērnu audzināšanas padomi, izšūti krustdūrienā, nenāk komplektā ar labvēlīgu toni. Tie vairāk skan tā, it kā pats teicējs tikko kā būtu iedūris adatu pirkstā. Viss, ko gribās atteikt – lūgtum, neprojicēsim savas bērnu dienu ābeļkoku rētas uz saviem mazbērniem. Tā vietā es iekožu mēlē.
18. nedēļa
Tas, ko es pamanu – drēbes veikalu plauktos ir sarāvušās smalkas, mazītiņas. Kāpēc topi izskatās, kā šūti 12 gadīgām meitenēm?
Bez tā šodien spēka nav tik daudz. Suns tika tikai pie 2.5km pastaigas un es pie atpūtas dīvānā.
Mēs pētām ratus un es baidos, vai tie būs īstie. Vai sarkans nav par traku? Vai mans bērns nebūs pārāk enerģisks, ja rati būs sarkani. Internets vēsta, ka bērni neredz krāsas līdz 4. mēnešu vecumam. Mēs tomēr nolemjam iepauzēt.
19. nedēļa
"Izskatās, ka sirsniņa strādā labi. Divi vārstuļi. Divi kambari un priekškambari. 130 sitieni minūtē. Brīnišķīgi."
Pa to laiku klusi atvainojos bēbim par kārtējo usg apskati, un viņu mājas izgaismošanu. “Izbaudiet šo laiku. Nemainiet neko.”
Ārste man smaidot nosaka. Uzdodu pāris tipiskus jautājumus, par to, kur dzemdēt, un viņa iejūtīgi izstāsta, ka vēlme dzemdēt ārpus stacionāra ir modes lieta. Bez nosodījuma. Vai tā ir, es nezinu.
Izbaudīt?
Labi. Tūlīt pēc tam, kad beigšu raizēties. Nav tā, ka esmu satraukta grūtniece, tomēr ir mirkļi, kuri satrauc. Un tā ir gandrīz katra apskate un laiks līdz tai. Nav jau tik traki, vai ne?
20. nedēļa
Bēbis ir saldā kartupeļa izmērā, un šķiet mēs abi izbaudām sava veida medus periodu. Jūtos mierīgāk. Sarunas ar citām grūtniecēm satrauc, jo tiek apspriesti gēnu testi un iespējami izmeklējumi. Citādi jūtos mierā.
Šodien aizmigu autobusā. Bija 10:20 no rīta. Tas vairs nav nekāds brīnums, tāpat kā daudz kas cits.
Ir sievietes, kuras saka – grūtniecība ir labākais laiks. Spēju to saprast. Šķiet ilgi nebiju ar tādu sparu iegādājusies jaunas drēbes. Lai arī vairums drēbju veikalos nu šķiet sarāvušās līdz bērnu līmenim, man vairs nav kauns paņemt lielāka izmēra bikses. Woop, woop!
Runājot par ēdienu – ēdu es samērā prātīgi, našķojos katru dienu, bet tas nav vairs 1. trimestra neprāts. Vienīgais – man ir šausmīgs slinkums gatavot. Es labprāt katru dienu ēstu ārpus mājām.
Vēl viena lieta ir enerģija. Tās ir gana, tomēr tā mēdz ātri beigties. Un diendusas. Gaidības pārnes mūs, sievietes, kādā dzīvnieciskā instinktu līmenī. Krūtis maina formu, khm, uz lielāku, aprises kļūst noapaļotas. Mēs gatavojamos kam nebijušam. Domas par darbu šķiet absolūti liekas, līdz mirklim, kad ieraugi ratu cenas.
Vai šis ir labākais laiks? Man grūti teikt, jo nesen sācis sāpēt sēžas nervs, un mani mazliet biedē atlikusī puse laika. Katrā ziņā šis ir interesanti un esmu pateicīga. Fakts, ka šo piedzīvoju ir tik pat liels brīnums kā ar adatu izšaut cauri mūra sienai. Acīmredzot, bija liktenīgā diena un stunda, kad mūri krita.
Gaidām Tevi, bēbi!