Search

“Es esmu atkarīga no emocionālas ēšanas un neko tur nevaru darīt.

“Es esmu atkarīga no emocionālas ēšanas un neko tur nevaru darīt.”


Šādas ziņas saņemu laiku pa laikam, un tajās jūtama nožēla, skumjas un padošanās. Iespējams, tik tiešām, iespējams, ka man būtu jāpažēlo un jāpatur roka šo ziņu rakstītājiem, lai viņi varētu nospiest kādu taustiņu ar skumju emoji, bet tā vietā es izstāstīšu Jums stāstu.


Savu stāstu.




Esmu bijusi emocionāla ēdāja kopš bērna kājas. Īsti neatminos ciparu, tomēr zinu, ka man bija trusis pelēkā krāsā un šķīrušies vecāki. Es bezbēdīgi sēdēju tēta mājās, Iļģuciemā, klausoties zīriņu spalgajās toņkārtās, un ēdu. Tētis ļāva man ņemt pašus gardākos jogurtus, jo viņš mani mīlēja un arvien spēcīgi mīl, tāpat kā es viņu. Man nebija nekādu ierobežojumu, un kamēr mans siltais balsts bija prom, es mielojos, viņu gaidīdama, šķirstot sēriju pēc sērijas seriālam Pilna Māja, kam par godu bija nosaukts arī mans trusis – Džesijs.


Pēc dažiem gadiem es arvien atrados pie viņa un dzēru kādu savādu buljona burtiņu zupu, bet vēl savādāk bija vien tas, ka es nebiju fiziski izsalkusi. Mans vēders bija pilns, tomēr es ēdu.

Nāca skolas laiks un diētas. Savu mazo ēšanas lietu es nolēmu fiksēt ar diētu. Es sāku vienu diētu pēc otras, kas spēcināja ne tikai emocionālu ēšanu, bet arī vienkāršu pārēšanos.


Es mēdzu ēst, kad esmu slima tik daudz, ka man sāpēja vēders.

Es ēdu, kad man nāca miegs, jo zināju, ka šokolāde mani atmodinās. Es gaidīju maltītes, es reizēm tik ļoti sadusmojos uz ēdienu, ka metu to miskastē, lai pēcāk izvilktu ārā. Un apēstu.


Visos šajos stāstos ne vienmēr man bija liekais svars, bet man bija patiesa lieta. Mazai atkāpei, es sevī neatpazinu emocionālu ēdāju, tādēļ, ja Tu jau zini, ka tā ir Tava lieta, tad zini, ka esi pa pusei atveseļojusies.

Vidusskolā es apguvu, ka zemāks svars nozīmē atzinību. Es iemācījos, ka ja esmu slaidāka un tievēju, es spēju cienīt un mīlēt sevi, un pieķēros šim mehānismam – diēta un zems svars būs mīlestība.

Katrai diētai, katrai emocionālai ēšanai ir savs stāsts. Vienādojuma beigas ir līdzīgas, tā ir traucēta ēšana.

Kad es tiku ar to galā, godīgi? Es vairs nevēlējos par to runāt. Man šķita, ka tad tas atgriezīsies. Katrai ēšanai ir savs stāsts un savs sākums, sava bezgalība, bet tai var pienākt beigas. Es teikšu kā ir, es patiešām emociju iespaidā nu jau ēdu ļoti reti, jo es vienkārši izvēlos to nedarīt. Ēdiens arvien man sniedz emocijas, tomēr ēdiens nav avots, kas manas emocijas remdē.


Tāpēc es saprotu Jūs, kas man rakstāt un sakāt, ka emocionāla ēšana ir atkarība. Redziet, tā nav tiesa.


Kā būtu, ja es teiktu, ka tas ir ne tikai iespējams, bet Tu pati to spēj paveikt un tas neprasīs gadu desmitus un pat ne gadu? Patiesībā uzlabojumus Tu redzēsi jau dažu nedēļu laikā.


Vai Tu piedzimi kā emocionāls ēdājs? Diez vai. Protams, esot zīdaiņi mēs jau apgūstam, ka ēdiens sniedz mierinājumu, tomēr laikam ejam, mūsu rokās un tikai, ir mainīt ieradumus.


Emocionāla ēšana ir ieradums. Es nesaku, ka tas ir vienkārši, ātri, ka 5 min laikā Tu nekad vairs neēdīsi emociju vārdā, bet es Tev varu apgalvot, ka ir iespējams tikt ar to galā par 80% noteikti. Emocionāla ēšana nav neārstējama slimība, tas ir veids kā mēs sargājam sevi no nepatīkamām sajūtām, traumām, sāpēm un tur nav nekā par ko kaunēties.

Apzināta – intuitīva ēšana strādā ar to, lai mēs spētu iegūt veselīgus ēšanas ieradumus. Tas ir pamats. Lai ēdiens liek mierā mūs, kad to nevēlamies.


Ja Tu vēlies tikt ar to galā, tiekamies jaunajā ēšanas kursā jau 27. septembrī! #ApzinātaĒšana

0 comments