divi mēneši vecāku lomā
“Vakar zvanīja mamma. Viņa jautāja, kā mums iet.”
“Ko tu teici?”
“Teicu, ka labi. Kā runājām.”
“Kādēļ neteici taisnību?”
Rūc veļasmašīna. Suns spēlējas ar mantu. Skaļi. No rīta man patīk klusums. Visapkārt mētājas sagrauztas piena pakas atliekas. Mitras kartona strēmeles kā mana pagājusī nakts - izpluinīta. Viņš uzlec man virsū. Grib uzmanību. Tādu uzmanību, ko smelt no akas un nepietiks. Uz krūtīm piena pumpji. Fonā skan klasiskā mūzika. Bēthovens. Bērns cītīgi klausās.
Man ir uzpampusi seja, nezinu vai no neskaitāmajām siermaizēm, ko ēdu, vai miega. Brangā ēstgriba tikai sakaitina. Cenšos ģērbties sakarīgi, bet tas neizdodas. Daļa manas sievietes ir apglabāta. Ienākusi māte. Viss, kas mani glābj ir smaržas.
Pagājuši divi mēneši.
Septiņi trīsdesmit no rīta. Izejot no mājām tikai mūsu logā deg gaisma. Kā pamesta spuldzīte tumšā veikalā izgaismo nekurieni. Uz priedēm sasalis sniegs. Uzvelku kapuci. Šis varētu būt laiks man. Jā. Attieksme. Attieksme ir galvenā, sev atgādinu. Vakar esmu aizgājusi gulēt bez desmit astoņos. Laime.
“Sveiki, laimīgie vecāki!”
“Sveiki.” Mulsi atbildu.
“Kā jūtaties?”
“Labi. Labi, paldies.”
Baidos, ja pateikšu godīgi, nesapratīs, ka man aizbāzīs muti ar kādu slapju grīdas lupatu teikums – te nu ir jūsu lielā laime. Un ir. Tik tiešām ir. Gastons ir burvīgs mazulis. Un šo rakstot, jūtos kā nodevēja. Līdzīgi kā terapijā man jautātu par vecākiem, un es ierautos plecos, jo negribētu novelt vainu. Bet terapeits zinātu, ka ne jau par to ir runa. Runa ir par sajūtām, kas mājo iekšā. Nosalušas agrā ziemā.
Cenšos daudz nedomāt un darīt, līdz tomēr to jūtu. Pirmo lūzumu.
Kad ar suni atnākam mājās, ir arvien agrs. Kas ir agrs? Agrs ir četri trīsdesmit, kad dēls ceļas, lai līmētu miegus. Miegi nesalīmējas, un tos līmē tētis, rokās šūpodams. Viņš ir apbrīnojams, kā robots, kurš ir augšā sekundes simtdaļā, lai barotu, lai midzinātu. Vīrs ceļas ar mani katru, KATRU nakti, lai barotu dēlu, jo es slaucu pienu. Vai tad nevaru abus? Varu, bet grūti. Redzi, es pat nevaru saņemties, lai vīrs var pagulēt. Jā. Par to arī sevi vainoju. Bez tā, ka es nezīdu, man ir sajūta, ka māku bērnu midzināt tikai ratos. Pie tēta viņš aizmieg uzreiz. Vai esmu laba māte?
Nekļūt pārāk mammīgai – tas ir dzirdēts, bet sasodīts, es taču pat nezinu, ko nozīmē lāga mātei būt, kur nu vēl regulēt šo lomu kā termostatu. Baidos, ka esmu kā Šveicei, kura plānojusi pāriet tikai uz elektroauto, bet te vairs nav iespējas iegūt elektrību.
Kopš pieciem esmu atslaukusi pienu, pabarojusi dēlu, pagatavojusi brokastis, paēdusi brokastis (ar vienu roku), uztaisījusi selfiju un lūgusi augstākus spēkus.
“Man vajadzīga palīdzība.”
“Kāda tieši?”
“Es nezinu.” Godīgi atzīstos. “Kaut kāda.”
Jūtos kā skrējusi sprintu, kas izrādījies maratons, un man neviens nav padevis ūdeni, jo izrādās, tas pašam bija jāpaņem. Datora ekrāna logā palikušas atvērtas cilnes ar mammu atbalsta grupām, pep mammu sarakstu un rakstiem par mammām. Es meklēju savu saimi, acīmredzot, un vēlos lielāku azoti, kurā atbalstīties.
Neesmu tik daudz nogurusi fiziski, kā mentāli, un ne jau bērna dēļ. Vairāk, jo tik daudz noticis. Tik daudz noticis. Klusumā nokrīt atmiņa. Paceļu to.
“Viņam ir īsa zemmēles saitīte.”
“Viņš nebūs krūts bērniņš.”
“Viņam jāiet pie osteopāta.”
Nolieku saplīsušo trauku.
Jā, te tas ir. Patiesība.
Katru rītu raizējos vai esmu iedevusi īsto knupi, jo zinu, ka tas nav īstais, bet, bļāviens, šis viņu nomierina. Ko man darīt? Vai šīs ir tikai pirmā bērna pārdomas?
Vakar, gatavojot risotto, jā, jo tā ir mana izklaide, es gribēju nodzerties vīnu, jo vīrs pateica, ka rīt jau pa mājām. Are you kiding me?
Man apriebies vilkt tās divas mājas bikses un mainīt tikai tēkreklus. Man riebjas, ka mani tēkrekli patiesībā ir barošanas krekli, ko ērti pavelku uz leju, kad slaucu pienu. Ak kungs, es taču lāga uz savu ķermeni neesmu paskatījusies.
Es tikai tagad saprotu, ka viss ir tikai sācies. Vai man pietiks spēka?
“Kā tev iet?”
“Godīgi? Es esmu nogurusi. Esmu laimīga, tā ir mana laime, es saku paldies katru dienu. Bet es esmu nogurusi. Es reizēm nezinu, kādu atbalstu meklēju, taču tā ir. Es gribētu mācēt viņu ieaijāt, gribētu paskatīties filmu, nevis aizmigt astoņos, un gribētu neskriet, gribētu apskauties ar vīru sekundi ilgāk starp trauku mazgāšanu un pamperu maiņu. Es gribētu sajust draugu plecu. Man šķiet, es tikai gribēju izrunāties.”
“Es saprotu.”
“Paldies, ka uzklausīji.”
Aizveru datoru. Pēc mirkļa viņi ir atpakaļ. Visi mani trīs. Spalvainais, rižais kažoks, vīrs un dēls Esmu gatava turpināt skriet. Man līdzi ir ūdens, un maza patiesība par to, kā man iet.
p.s.
Tā bija tikai diena. Mazmazītiņa diena, jo tās dienas pēcpusdienā es tieku līdz pilsētas centram iepirkties. Skrienu kā traks zvērs starp jaunu sejas krēmu, suši un apakšveļas plauktiem. Tieku pie krēma un suši. Tas ir labs sākums garam ceļam. Un kā Tev iet?