Laiks. Par laiku es nezinu daudz, bet zinu to, ka kavējot allaž metu acis savā viedtālrunī, it kā mana ciešā lūkošanās dotu kādu taustāmu rezultātu. Pirmssvētku gaidīšanas nedēļas šķiet vai briestam no dziļi iesakņotām domām mūsos – nav laika. Nav laika tam, šim un mūžīgā laika pārbaude.
Kādu dienu es nolēmu, ka beigšu. Es pārtraukšu drudžaino laika grafika pārbaudi. Sāku ar vienkāršu uzdevumu. Izgāju no universitātes un tajā brīdī zināju, ka man ir noteikts laiks brīvu stundu. Pietiekošs, lai paspētu visu, un pāri paliktu. Uzdevums kā iesācējam. Taču parasti arī šajās reizēs es lūkojos – cik minūtes pavadīju ceļā, cikos jāiet atpakaļ, cik ilgi uzkavējos.. Pat tad, ja man nekur nebija jāsteidzas. Es nevis ļāvu būt sev mirklī, bet biju kaut kur. Nekur.
Paredzami. Bet muļķīgākais, ka es pat neko nevaru nokavēt, es vienkārši ieraduma pēc pārbaudu laiku. Tajā dienā, tā bija mana pirmā apzinātā reize, kad atļāvu sev būt bez zināšanas cik ir pulkstenis. Smieklīgi. Pirmās pasaules sasniegums. Es vienkārši gāju un elpoju gaisu. Es ieraudzīju kaķi sēžam kokā, un pasmaidīju. Kur ir ugunsdzēsēji, vai šis kaķis tiks lejā? Joks, protams. Es skatījos uz zvirbuļiem, kas sēž zaros kā mazas, apaļas piparkūkas. Man nebija mērķa, bet bija mērķis ļauties. Aiziet līdz tuvējam veikalam un šķirstīt grāmatas, meklējot īsto. Atnākt atpakaļ un ieklausīties vai esmu gatava pusdienām, nevis jautāt pulkstenim vai esmu gatava. Paēst. Un beidzot saprast, es neko nevaru nokavēt.
Miera treniņš tiek papildināts ar epizodēm, kas ir zināmas mums visiem - ejot uz darbu un kavējot. Ierasti es ar vienu roku vilku sporta drēbes, ar otru pārbaudīju cik sekundes to daru. It kā no tā mans darbības temps iegūtu. Tas neiegūst. Es atņemu sev tik dārgās sekundes, un iegūstu bažas sejā, kas neizdaiļo. Un, ja kādreiz pavisam aizmirstu kā ir nesteigties, tad dzīve māca – reiz nostāvēju pie mājas durvīm 30min, jo gluži vienkārši slēdzene bija iespītējusies.
Patiesība izrādījās smaidu raisoša (ne tajā brīdī, jo kamēr gaidīju, ārā lija, un es biju bez lietussarga, samērā jau nosalusi) – es visu laiku slēdzu ar neīsto atslēgu. Vai tā es nedaru allaž? Visu laiku cenšoties uzdot jautājumus pulkstenim par savu dienas ritmu, cik steidzīgai, izsalkušai vai rāmai man būt. Kā būtu, ja savā kodolā mēs zinātu – steidzies lēnām, dari ar baudu un paspēsi?
Tas nestrādā vienmēr, skaidrs. Mēs nedzīvojam mežā kopā ar fejām, kur varam laiski atdusēties koku paēnā, baudot dienas ritējumu bez laika pieskāriena. Tomēr ir skaidrs, ka paši sev laupām mieru, pārspīlējot pulksteņa nozīmi. Arī dzīvojot pavisam laicīgu, mūsdienīgu dzīvi ir mazi brīži, kurus varam sev uzdāvināt.
Es un tu vari -
*Jūtot sirdi sitamies strauji par darāmo lietu kaudzi,kuru termiņi draud beigties jau vakar, apzināti samazināt elpas tempu un atgriezties pie Sevis. Darbi ir darbi, es esmu Es.
*Pieķerot sevi jau atkal skrienot cauri pelēkajām ielām, mirkli samazināt soļa straujo dabu – es esmu šeit. Es eju, un es paspēju.
*Darba pauzē atstāt telefonu uz galda, un izlemt darīt tikai vienu lietu vienlaicīgi. Pagatavot savu kafiju, apmaisīt un ieelpot. Bez rokā esoša pulksteņa. Šis brīdis ir tikai kafijai.
*Atbraukt mājās, paslēpt telefonu un pagatavot vakariņas. Iedegt sveci ēdot vienatnē vai ar ģimeni. Ieelpot, izelpot. Es nezinu cik ir pulkstenis precīzi, bet precīzi zinu, ka vēlos būt mierā. Cik labi, ka varam izlemt – nevis laiks izlemj mūs. Mierīgu svētku laiku, draugi!
Teic laiks ir brīvs draugs
Tad kāpēc šeit smeldz
Asi krūtīs briest raugs
Tik rudzu maizes raupjš?
Zīmējot apli no punktiem
Svešiem un saviem
Divas asis ir taisnas
Trešā mazliet
Ja punktam nav beigu
Un aplis nav sākums
Vai darbību slazdu
Spēj pieveikt tavs plašums?
Ja ausmu es gaidu, bet tumsu vien skaru
Ko dod tavas rokas sildošais asums?
Laiks ir vien malds
Tālu izmācīts draugs
Punkts ir jauns sākums
Paša brīvības raugs
/Z. Krēsliņa/