“Vai Tu spēj tam noticēt?” Čukstu pie sevis. Divas strīpiņas. Biju iztēlojusies, ka jutīšu nez kādu emociju gammu, bet šķiet vēl neļauju sev just. Krūtis bija savādi jūtīgas jau divas ar pusi nedēļas. Nodomāju, ka esmu pieņēmusies svarā, kāds gan cits izskaidrojums tam var būt, tomēr, joka pēc iegādājos grūtniecības testu. Un kā joks, svītriņas iekrāsojās gaismas ātrumā. Uztaisīju vēl vienu. Atkal divas, tomēr šoreiz otra ir mazliet gaišāka. Vai tā nav tikai kļūda?
Dzīvē biju taisījusi daudz šādu testu ar cerību – varbūt, ja nu? Līdz pārstājusi to darīt, un ielikusi to citā plauktā. Brīdī, kad ieraudzīju divas strīpiņas, nezināju, ko just. Vai uztaisīt vēl vienu testu? Tad analīzes Gulbī un nemitīgais uztraukums, tiešām?
Cenšos saprast turpmāko rīcību un tam man palīdz nekas cits kā internets. Nodot hcg analīzes, mudina padomi forumos. Ir ziema. Ielas slīd un tik prātīgi šķiet nekad neesmu gājusi. Tas notiek? Vai viss būs labi? Nekad nebiju gājusi pa ceļu tik uzmanīgi. Viss pasaules ledus todien bija sasalis, kamēr es, šļūcu pretim mieram.
Ja nu es esmu stāvoklī? Ķermenī iestājies emociju vakuums. Aiz to vāka slēpjas aizkustinājums un prieks.
Patiess prieks. Šķiet, gaidīšana nekad nav bijusi tik ilga. Gaidīt rindā, gaidīt uz analīzēm, gaidīt rezultātu, gaidīt ārstes vizīti. Pēc sešām stundām Gulbja laboratorija atsūtījusi man atbildi. Normas vēsta – 4-5. nedēļa.
Ak. Mans. Dievs. Ceturtā vai piektā nedēļa? Gribās apsegties ar pledu un nekustēties. Es, kas bijusi vienmēr aktīva un kustīga, nu negribu iet pat uz miskasti. Treniņos uzvedos kā jēla ola, atteicos celt rokas pāri pleciem. Jo aiz tā vāka, tur, kur nav vakuums, tur mazliet ir arī piesardzība. Man šķita, ka ja tas notiks, es vēlēšos būt ar šo sajūtu viena pati, tomēr nē. Man gribās izkliegt visai pasaulei, ka pēc četriem gadiem, kuru laikā biju zaudējusi cerību, Dievs mani sadzirdēja.
Apguļos uz grīdas, domās nojaucot saceltās barikādes. Viss notiks, kā jānotiek. Man atliek paļauties. Liela, apaļa asara notek man gar vaigu.